| |
[Sep. 22nd, 2004|09:31 pm] |
Pirmie ormaņi uzsāka savu darbu iejūdzot pegasus. Klusa klaboņa un tad spārnu švīkoņa. Deera Mefeja lēni, slinki modās no saldā miega. Attaisīja logu un lūkojās Vētrasines apkārtnē. Deera dzīvoja Duendē, mazā pilsētiņā, kas vēl saglabāja vecas tradīcijas, ormaņu un pegasu būšanu, tā šeit bija drīzāk principa, nekā finansiālas dabas jautājums, pilsētas pārvaldnieks, nevēlējās iepirkt modernākos dēmonus un tehniku. Šī pilsēta bija sava veida muzejs, kas atgādināja par senatnīgiem laikiem modernā gaismā, viena no retajām vietām, kurā vēl bija vērojama gandrīz neskarta dabas aina, te mitinājās daudzi izmirstoši mošķi. Kaut kas šajā visā bija nostaļģisks, kaut kas mistisks, Deera pati nezināja par ko mīlēja šo pilsētu.
Bija 6500.gada rudens ar tam piemītošo Zvaigžņu sarkanīgumu un nebeidzamajiem gaismas lietiem. Deera sabužināja savu labāko draudzeni, pieradināto cauni Aīdu, un devās rīta pastaigā.
Šodien pūta septiņi vēji. Deeras viļnainie, rudie mati nebija valdāmi, vēji tos plivināja uz visām pusēm un draiski tajos slēpās. Ormaņi sveicināja meiteni, bet viņa tiem pretī miedza savām spožām, zaļajām, izumrūda kaķa acīm. Visi Deeru mīlēja. Visi Deeru pazina. Viņa bija savā pilsētā labākā dabas maģijā. Speciaļizējusies vēju izsaukšanā. Vispār Deera visus vējus uzskatīja par saviem brāļiem, rotaļājās ar tiem un mīlēja, tur bija viņas panākumu atslēga, tā viņa pati apgalvoja un smējās savus spalgos smieklus, kuros nebija iespējams neiemīlēties.
Pegasi nepārstāja pa vienam laisties gaisā. Aīda sāka draiski ar vienu sacensties skriešanā, meitene nolēma pievienoties. Pegass pa priekšu, tad Aīda un tad jau Deera, jautri smejoties. Bet pēkšņi meitene nokrita, spēcīgi iesāpējās bērnībā lauztā kāja. Deer trennējoties spārnu izsaukšanas maģijā lēca no savas mājas loga, kas atradās 12m no cietas virsmas. Par laimi maģija nenostrādāja tikai daļēji, meitene ieguva tikai vienu spārnu, pateicoties kam nav gājusi bojā pati. |
|
|