a.m.a-zone

pa ceļam pagalmā ieraudzīju pavisam mazus minkānus, kurus mamma sargāja, kamēr viņi kaut ko tur spirinājās un spēlējās zem mājas.
ar tādām mazām tumšām acīm, tīriem kažociņiem.
es nezināju, ko ar viņiem iesākt, tāpēc vienkārši stāvēju tur un skatījos, iztēlojos, ka viņus sargāju no ielas kņadas un mašīnām. vismaz vienas cigaretes garumā... ai

tagad prāts tāds pats kā tā migla ārā.
bet beidzot esmu zem segas, mājās,. šis nakts maiņu murgs ir uz laiku beidzies.
esmu puslīdz noturējusies virs ūdens, kas atgādina, ka vajadzētu atsākt iet peldēt.
šķiet, ka man pat domās šobrīd mežģās = arlabunakti migla.

Ļoti labi, ka atsāku rakstīt cibā.
Piemēram, šobrīd neiet tā, ka ļoti labi, bet tad es pārlasu to, ko esmu uzrakstījusi un atceros kāpēc patiesībā viss ir ļoti labi.

Ļoti labi, jā.

un patiesībā jau visvairāk man gribas sev ieskaidrot, ka tās depresija neeksistē vispār, lai netraucētu un nekristu uz nerviem viņam.
ja es būtu viena pati, tad jau varētu raudāt un justies kā galējais mēsls un visu mūžu staigāt ar nokarenu ģīmi, bet tā kā es zinu, ka viņu tas ļoti ātri izvestu no pacietības, man gribas censties tādai nebūt.
galvenais ir ne-eksplodēt

tā kā sarunājuši, visi te tagad posto savus depresijas blogu atradumus...
bet es tikai sēžu stūrī un pa pantam "man nav depresija.man nav depresija.man nav depresija"

un vēl man šobrīd ir sajūta, ka es eksplodēšu. kā lēnām krūškurvī iezogas skumjas un dusmas.
kur tik pēkšņi pazuda tā miera, murrāšanas un kopējā labsajūta - es nesaprotu.
pa
lī
gā