Miera ielas kapu stāsti
21st. Oct, 2012 | 08:45 pm
Man agrāk bija tāds viens agresīvs draudziņš, kurš bieži negribēja mani laist vaļā.
Un tajā parkā, kurā bieži tusējām, bieži arī strīdējāmies. Tā vienu dienu gribēju, lai viņš atšujas no manis, bet šis tikai stāv priekšā, drosmīgi satvēris manus elkoņus un rāda, cik stiprs. Bet es viņam skaļā balsī saku "laid mani vaļā, lops tāds" (nu tas tāds riktīgs Miera ielas ķīviņš) un tad pēkšņi uzrodas būdīgs vīrietis, kurš viņam draudīgi saka "Palaid vaļā meiteni, muļķi!" un neilgi pēc tam, no blakus taciņas, kāda veca kundzīte "Kauna vispār nav puisim?! Palaid taču viņu!". Un viņš, kā jau normāls mīzējs un mutes brāķētājs, paklausa viņiem, bet es ar paceltu galvu aizgāju pie savām druškām paņirgāties par draudziņu.
Un šovakar, to atceroties, sajutu tādu patīkamu maigumu iekšā, pret visiem tiem svešajiem, kuri mani aizstāvējuši uz ielas.
Un tajā parkā, kurā bieži tusējām, bieži arī strīdējāmies. Tā vienu dienu gribēju, lai viņš atšujas no manis, bet šis tikai stāv priekšā, drosmīgi satvēris manus elkoņus un rāda, cik stiprs. Bet es viņam skaļā balsī saku "laid mani vaļā, lops tāds" (nu tas tāds riktīgs Miera ielas ķīviņš) un tad pēkšņi uzrodas būdīgs vīrietis, kurš viņam draudīgi saka "Palaid vaļā meiteni, muļķi!" un neilgi pēc tam, no blakus taciņas, kāda veca kundzīte "Kauna vispār nav puisim?! Palaid taču viņu!". Un viņš, kā jau normāls mīzējs un mutes brāķētājs, paklausa viņiem, bet es ar paceltu galvu aizgāju pie savām druškām paņirgāties par draudziņu.
Un šovakar, to atceroties, sajutu tādu patīkamu maigumu iekšā, pret visiem tiem svešajiem, kuri mani aizstāvējuši uz ielas.