#
24th. Dec, 2011 | 10:40 am
Un viņa stāstīja par spoku savā istabā. Kā viņa jūt tā klātbūtni un istabā vienmēr ir auksts.
Vispār par to labi pasmējāmies. Nav jau labāka veida kā nomaskēt bailes.
Es vairs neatceros kā, bet pēc tās visas sarunas nomiru. Varbūt tā bija autoavārija vai viena no tām pēkšņajām nāvēm, kad vienkārši saļimsti uz grīdas un nekad vairs nepamosties.
Nevarēju saprast, kas notiek, jo joprojām biju tajā pašā telpā, kur pārējie, tikai viņi mani neredzēja (dzirdēja gan).
Pieļauju, ka nav labākas sajūtas. Vismaz ne šonakt. Kad vari staigāt starp pazīstamām sejām un neviens tevi neredz, visi mazliet baidās, jo jūt tavu klātbūtni.
Pēc kād laika pamanīju, ka viens cilvēks redz. Par to es negribētu rakstīt. Vēl tagad, lai gan pagājusi jau kāda stunda, emocijas iekšā dauzās un gribas sarauties čokuriņā.
Pēkšņi atrados pamestā rūpnīcā, kurā notika kāds pasākums un bija jāskrien lejā pa kāpnēm, cik ātri vien var. Mazliet paspēlējos ar cilvēkiem, kuriem nebija ne jausmas, ka ir vēl kāds cilvēks starp viņiem (pacilāju grāmatas, baigi jautri tomēr).
Tad tā paniskā skriešana pa kāpnēm. Kāds saņēma manu roku un tiem, kuri var mani ieraudzīt pieskaitīju vēl vienu cilvēku. Kādu, kuram jau ļoti sen gribas iedot roku.
Kaut kas vēl kaut kas vēl tur bija, misēklis kaut kāds pilnīgs.
Bet jau vakarā biju savās mājās un stāstīju šo visu Nadīnai. cīnījāmies arī par sildītāju.
Vispār par to labi pasmējāmies. Nav jau labāka veida kā nomaskēt bailes.
Es vairs neatceros kā, bet pēc tās visas sarunas nomiru. Varbūt tā bija autoavārija vai viena no tām pēkšņajām nāvēm, kad vienkārši saļimsti uz grīdas un nekad vairs nepamosties.
Nevarēju saprast, kas notiek, jo joprojām biju tajā pašā telpā, kur pārējie, tikai viņi mani neredzēja (dzirdēja gan).
Pieļauju, ka nav labākas sajūtas. Vismaz ne šonakt. Kad vari staigāt starp pazīstamām sejām un neviens tevi neredz, visi mazliet baidās, jo jūt tavu klātbūtni.
Pēc kād laika pamanīju, ka viens cilvēks redz. Par to es negribētu rakstīt. Vēl tagad, lai gan pagājusi jau kāda stunda, emocijas iekšā dauzās un gribas sarauties čokuriņā.
Pēkšņi atrados pamestā rūpnīcā, kurā notika kāds pasākums un bija jāskrien lejā pa kāpnēm, cik ātri vien var. Mazliet paspēlējos ar cilvēkiem, kuriem nebija ne jausmas, ka ir vēl kāds cilvēks starp viņiem (pacilāju grāmatas, baigi jautri tomēr).
Tad tā paniskā skriešana pa kāpnēm. Kāds saņēma manu roku un tiem, kuri var mani ieraudzīt pieskaitīju vēl vienu cilvēku. Kādu, kuram jau ļoti sen gribas iedot roku.
Kaut kas vēl kaut kas vēl tur bija, misēklis kaut kāds pilnīgs.
Bet jau vakarā biju savās mājās un stāstīju šo visu Nadīnai. cīnījāmies arī par sildītāju.