#
1st. Sep, 2010 | 12:17 am
ei dirst pasaule.
Ir nepatīkams tas brīdis, kuru vienmēr tik izteikti jūt. Tas moments, kad pēkšņi kaut kas sašķīst mazos gabaliņos. Viss, protams, turpinās tā it kā nekas nav noticis, bet cilvēki staigā pāri stikla lauskām.
Ar sakostiem zobiem, kājām pret zemi, saraudātām acīm un izkliegtu sirsniņu ir vienkārši jāsaprot, ka pareizais lēmums būs visai sāpīgs. Bet pie visa taču adaptējas, ne?
.ar.mani.viss.būs.labi.
Ir nepatīkams tas brīdis, kuru vienmēr tik izteikti jūt. Tas moments, kad pēkšņi kaut kas sašķīst mazos gabaliņos. Viss, protams, turpinās tā it kā nekas nav noticis, bet cilvēki staigā pāri stikla lauskām.
Ar sakostiem zobiem, kājām pret zemi, saraudātām acīm un izkliegtu sirsniņu ir vienkārši jāsaprot, ka pareizais lēmums būs visai sāpīgs. Bet pie visa taču adaptējas, ne?
.ar.mani.viss.būs.labi.