#
1st. Dec, 2009 | 07:58 am
Pamodos no pavisam greiza sapņa:
Atrados ar kādu draugu kāda dzīvoklī, kurš ārpuss Rīgas. Maigos toņos, smukām gaismām un vispār ļoti miermīlīgs. Bet bija jābrauc prom tādēļ ar Dzintaru un kādu meiteni kāpām iekšā vilcienā. Nadīna izlēma, ka nebrauks tādēļ skrēja prom no vilciena, bet mēs pa atvērtajām druvīm, no vilciena, kurš brauca, bļāvām, lai kāpj iekšā, jo jābrauc. Kad vilciens apstājās mēs izkāpām un sapratām, ka Nadīna ir aizskrējusi uz savām netālajām mājām (brauciens vispār bija ļoti ātrs), tādēļ devāmies vakarā caur dažādāiem pagalmiem. Dzintars kaut kur nozuda, tādēļ paliku ar ļoti jauko meiteni. Abas smējāmies un daudzījāmies caur tām sētām. Tad redzējām, ka kādā vārtrūmē sēž jaunieši un mana draudzene izlēma, ka vajadzētu kaut ko foršu un smieklīgu viņiem pateikt. Tad viņi nāca pie mums un arī riktīgi smējās un sāka dauzīties ar mums (lecām pičpaunos un tādas lietas), kad pēkšņi, piķa melnajā tumsā iegaudojās sirēnas un ieslēdzās policijas gaismas, uzradās daudz svešu cilvēku, bet tā visa banda sāka kliegt, ka jāskrien prom (no šīs policijas ļoti viegli varēja aizbēgt, viņi nedzenās pakaļ, bet tie kuri paliek...). Abas ar draudzeni nepaspējām noreaģēt un nomikstinājāmies. Es visu laiku rāvos tā kā tur atpakaļ, nesaprazdama vai skriet vai nē, tad pamanīju, ka puisis, kuru ievēroju (bet seju nevienu brīdi neredzēju) ir palicis un stāv ar muguru pret policistiem, kamēr viņa draugs viņam bļauj ausī, ka jāskrien prom. Tad es sapratu, ka mums abām ar to nezināmo draudzeni ir jāskrien pa otru pusi, tādēļ devāmies uz vārtrūmi, mūs mierīgi palaida, kaut aŗī tie poliči stāvēja tieši aiz muguras. Bet ārā uz ielas bija vesela rinda ar viņiem. Tur bija visādi formas tērpi savietojušies, bet visi kā viens uzdevās par policiju. Es izgāju ārā, pamanīju viņus un sāku kliegt:" Es neesmu neko sliktu izdarījusi, jums man jātic, es tur vispār ierados pirms pusminūtes!!!!" Un raudāt.
Un tad es pamodos.
Pamodos un mani uz datora sasēdušies gaidīja mani mazie arts-cfrafts un viss galds te nokrāmēts ar kaut kādām krāsām un sagraizītiem papīriem.
Tas sapnis bija viens no tiem, kad pamosties un ir ļoti baill no visa, trauksmes sajūta un tādas lietas.
Atrados ar kādu draugu kāda dzīvoklī, kurš ārpuss Rīgas. Maigos toņos, smukām gaismām un vispār ļoti miermīlīgs. Bet bija jābrauc prom tādēļ ar Dzintaru un kādu meiteni kāpām iekšā vilcienā. Nadīna izlēma, ka nebrauks tādēļ skrēja prom no vilciena, bet mēs pa atvērtajām druvīm, no vilciena, kurš brauca, bļāvām, lai kāpj iekšā, jo jābrauc. Kad vilciens apstājās mēs izkāpām un sapratām, ka Nadīna ir aizskrējusi uz savām netālajām mājām (brauciens vispār bija ļoti ātrs), tādēļ devāmies vakarā caur dažādāiem pagalmiem. Dzintars kaut kur nozuda, tādēļ paliku ar ļoti jauko meiteni. Abas smējāmies un daudzījāmies caur tām sētām. Tad redzējām, ka kādā vārtrūmē sēž jaunieši un mana draudzene izlēma, ka vajadzētu kaut ko foršu un smieklīgu viņiem pateikt. Tad viņi nāca pie mums un arī riktīgi smējās un sāka dauzīties ar mums (lecām pičpaunos un tādas lietas), kad pēkšņi, piķa melnajā tumsā iegaudojās sirēnas un ieslēdzās policijas gaismas, uzradās daudz svešu cilvēku, bet tā visa banda sāka kliegt, ka jāskrien prom (no šīs policijas ļoti viegli varēja aizbēgt, viņi nedzenās pakaļ, bet tie kuri paliek...). Abas ar draudzeni nepaspējām noreaģēt un nomikstinājāmies. Es visu laiku rāvos tā kā tur atpakaļ, nesaprazdama vai skriet vai nē, tad pamanīju, ka puisis, kuru ievēroju (bet seju nevienu brīdi neredzēju) ir palicis un stāv ar muguru pret policistiem, kamēr viņa draugs viņam bļauj ausī, ka jāskrien prom. Tad es sapratu, ka mums abām ar to nezināmo draudzeni ir jāskrien pa otru pusi, tādēļ devāmies uz vārtrūmi, mūs mierīgi palaida, kaut aŗī tie poliči stāvēja tieši aiz muguras. Bet ārā uz ielas bija vesela rinda ar viņiem. Tur bija visādi formas tērpi savietojušies, bet visi kā viens uzdevās par policiju. Es izgāju ārā, pamanīju viņus un sāku kliegt:" Es neesmu neko sliktu izdarījusi, jums man jātic, es tur vispār ierados pirms pusminūtes!!!!" Un raudāt.
Un tad es pamodos.
Pamodos un mani uz datora sasēdušies gaidīja mani mazie arts-cfrafts un viss galds te nokrāmēts ar kaut kādām krāsām un sagraizītiem papīriem.
Tas sapnis bija viens no tiem, kad pamosties un ir ļoti baill no visa, trauksmes sajūta un tādas lietas.
Link | Piepildi {1} | Add to Memories
#
1st. Dec, 2009 | 05:32 pm
"Un kā Tev šovakar sokas, Laine?" teica man zaķis draugs.
Šovakar nav nobeiguma, zaķi draugs.
Šovakar nav nobeiguma, zaķi draugs.
Link | Piepildi {4} | Add to Memories
#
1st. Dec, 2009 | 08:59 pm
Neviens vēl nebija mani pielīdzinājis D. Rukšānei, un pat caur visādiem acu zibšņiem, ne tur ārieni.
Tagad sēžu un domāju ar kādu mērķi manā virzienā šitādas runas vērsa. Paskatīsimies, paskatīsimies.
Tad vēl atradu super grāmatu (manā, kā mazā iesācēja, skatījumā) - Robert W. Gill "Perspective from bacic to creative". Tas varētu būt kas tāds pie kā es pieķertos ne tikai šķirstīšanai (jo tā arī visbiežāk sanāk, ka no viena topica pie otra).
Izrunājos ar visiem pārdevējiem, esmu piesātināta ar veikala informāciju, lai gan teikšu godīgi, sen tur neesmu bijusi un mans iespaids - Tur smird! (burtiski)
Tagad sēžu un domāju ar kādu mērķi manā virzienā šitādas runas vērsa. Paskatīsimies, paskatīsimies.
Tad vēl atradu super grāmatu (manā, kā mazā iesācēja, skatījumā) - Robert W. Gill "Perspective from bacic to creative". Tas varētu būt kas tāds pie kā es pieķertos ne tikai šķirstīšanai (jo tā arī visbiežāk sanāk, ka no viena topica pie otra).
Izrunājos ar visiem pārdevējiem, esmu piesātināta ar veikala informāciju, lai gan teikšu godīgi, sen tur neesmu bijusi un mans iespaids - Tur smird! (burtiski)