22:56
21st. Jul, 2009 | 09:38 am
Bija pienācis pasaules gals. Ozona slāns noārdījies tik tālu, ka debesis kļuva tumši orandžas un vairākos slāņos tā, ka caur visiem šiem slāņiem varēja redzēt kosmosu.
Debesis lēni nomainījās no gaiši zilām uz orandžām un mēs visi cilvēki sanācām pie jūras. Sākumā ar vidēju paniku, pēcāk katrs darīja to, ko viņš vēlas darīt. Un mēs visi gaidījām.
Debesis tikai mainījās un bija mānīgas, bet varenas un skaistas. Dažbrīd tās izskatījās pēc piena ceļa, kurš pārklāj visas debesis.
Ik pa brīdim pie jūras notika kas savāds. Pirmajā reizē pār to uz krasta pusi pārlaidās miljoniem albatrosu un visi sasēdās krastā. Kāds no maniem paziņām divus noķēra ēšanai.
Tad jūrā parādījās pāris pirātu kuģu un parastu buru laivu.
Un zivis no ūdens sāka lekt laukā un spirināties.
Katram bija atlicis noteikts laiks, kuru mēs uzzinājām pēc pirmā cilvēka nāves. Tā bija mana vecvecmamma.
Kāds iepriekš bija aplējis pastkastīti ar ūdeni un viņas laiks strauji, strauji tuvojās. Tā kā ārā bija putekļains, brīdī, kad viņa pieskārās pastkastītei, mana vecvecmamma sabira tādos kā pīšļos.
Tajā brīdī mana tēta rokās parādījās lapiņa uz kuras bija sarakstīti ļoti precīzi laiki katra cilvēka nāvei.
Citiem tā pienāks pēc stundas, citiem pēc gadiem. Tētis nosauca pirmos, un starp tiem bija mana mamma un citi radi, bet manis ne. Kas nozīmēja, ka man būs jādzīvo vēl ilgi šajā jūras krastā, zem baisi orandžajām debesīm vienai pašai.
Tad es paskatījos lapiņā un pamanīju savu vārdu kādu 3. vai 4. Man bija atlikušas vēl kādas +/- divas stundas.
Man bija ļoti baill. Sajūtas mainījās no bailēm par nāvi līdz pilnīgam mieram.
Vienā brīdī pie manis pienāca N. ar saviem draugiem. Viņa jau bija sašņaukusies un iedzērusi. Mēs kaut ko parunājām, bet neko daudz.
Mans īstais laiks bija 22:56
~ pulkstens 22:26 es ar abiem vecākiem stāvējām lidostā un pirkām lidmašīnas biļeti uz kādu man nezināmu vietu. Tā kā mēs bijām vienīgie lidmašīnā, tad bija liela iespejamība, ka tā nokritīs. Bet es apzinājos, ka tā būs lidmašīna, kurā es sadalīšos pelnos, pēc 30 minūtēm.
Nezinu, kas notika, bet es pārdomāju un atrados ar savu draudzeni kādā kafejnīcā, kurā puiši mierīgi sēdēja un runājās, bet mēs sākām bļaustīties, ka jāslēdz iekšā mūzika un jādzer, jādzer, jādzer.
Man bija atlikušas vēl 20 minūtes.
Un tad es pamodos.
Debesis lēni nomainījās no gaiši zilām uz orandžām un mēs visi cilvēki sanācām pie jūras. Sākumā ar vidēju paniku, pēcāk katrs darīja to, ko viņš vēlas darīt. Un mēs visi gaidījām.
Debesis tikai mainījās un bija mānīgas, bet varenas un skaistas. Dažbrīd tās izskatījās pēc piena ceļa, kurš pārklāj visas debesis.
Ik pa brīdim pie jūras notika kas savāds. Pirmajā reizē pār to uz krasta pusi pārlaidās miljoniem albatrosu un visi sasēdās krastā. Kāds no maniem paziņām divus noķēra ēšanai.
Tad jūrā parādījās pāris pirātu kuģu un parastu buru laivu.
Un zivis no ūdens sāka lekt laukā un spirināties.
Katram bija atlicis noteikts laiks, kuru mēs uzzinājām pēc pirmā cilvēka nāves. Tā bija mana vecvecmamma.
Kāds iepriekš bija aplējis pastkastīti ar ūdeni un viņas laiks strauji, strauji tuvojās. Tā kā ārā bija putekļains, brīdī, kad viņa pieskārās pastkastītei, mana vecvecmamma sabira tādos kā pīšļos.
Tajā brīdī mana tēta rokās parādījās lapiņa uz kuras bija sarakstīti ļoti precīzi laiki katra cilvēka nāvei.
Citiem tā pienāks pēc stundas, citiem pēc gadiem. Tētis nosauca pirmos, un starp tiem bija mana mamma un citi radi, bet manis ne. Kas nozīmēja, ka man būs jādzīvo vēl ilgi šajā jūras krastā, zem baisi orandžajām debesīm vienai pašai.
Tad es paskatījos lapiņā un pamanīju savu vārdu kādu 3. vai 4. Man bija atlikušas vēl kādas +/- divas stundas.
Man bija ļoti baill. Sajūtas mainījās no bailēm par nāvi līdz pilnīgam mieram.
Vienā brīdī pie manis pienāca N. ar saviem draugiem. Viņa jau bija sašņaukusies un iedzērusi. Mēs kaut ko parunājām, bet neko daudz.
Mans īstais laiks bija 22:56
~ pulkstens 22:26 es ar abiem vecākiem stāvējām lidostā un pirkām lidmašīnas biļeti uz kādu man nezināmu vietu. Tā kā mēs bijām vienīgie lidmašīnā, tad bija liela iespejamība, ka tā nokritīs. Bet es apzinājos, ka tā būs lidmašīna, kurā es sadalīšos pelnos, pēc 30 minūtēm.
Nezinu, kas notika, bet es pārdomāju un atrados ar savu draudzeni kādā kafejnīcā, kurā puiši mierīgi sēdēja un runājās, bet mēs sākām bļaustīties, ka jāslēdz iekšā mūzika un jādzer, jādzer, jādzer.
Man bija atlikušas vēl 20 minūtes.
Un tad es pamodos.