taustiņi zied kā pelējums

urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces taustiņi zied kā pelējums let it always be known that i was who i am let it always be known that i was who i am milimetru.papiirs@gmail.com cukursēne 2013-05-19T10:12:51Z 2013-05-19T10:12:51Z urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:913482 2013-05-19T10:53:00 2013-05-19T10:53:00 2013-05-19T10:12:51Z 2013-05-19T10:12:51Z sapnī sākumskolas klasesbiedrene agnese reksne bija uzrakstījusi grāmatu, bija par to augstprātīgi lepna un gribēja, lai es to izlasu, pirms viņa publicē. es prasīju, par ko ir grāmata, bet viņa nemācēja man pateikt, teica tikai, ka tas esot eksistenciāls romāns, un ja es sestajā klasē vispar kaut ko esot iemācījusies, man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē. viņa prasīja arī, vai manam tēvam ir korektors, ko viņa varetu aizņemties, un teica, ka gramatika jau nav autora uzdevums. pēc tam biju karā, kur pie katra sīkākā ievainojuma cilvēkiem amputēja locekļus, man bija tads neliels skrāpējums uz apakšstilba, un es biju pārbijusies, ka ņems un sakropļos mani, bet par laimi (haha) vietējā ārste man tikai novilka strēmeli ādas ap to "ievainojumu. pēc tam kopā ar diviem citiem karavīriem nonācām nelielā pārpratumā, kur mūsu biedri domāja, ka grasāmies dezertēt un iesprostoja alā, aizveļot tās ieejai priekšā lielu akmeni. tur bija ļoti tumšs un šauri, zeme bija mitra un melna, un alas sānos no tās spraucās ārā koku saknes, bija tāda rūgtena smarža un karsts. zeme pamazām bruka iekšā, gandrīz mūs aprokot dzīvus, bet tad mēs izkārpījāmies ārā un izrādījās, ka notiek briesmīgi milzīgs uzbrukums un ir jāatkāpjas. bijām palikuši pēdējie ar vēl vienu rangā augstāku vīrieti, kurš komandēja, uz kurieni jāiet - atkāpamies pa tādām kā koka stalažām, bērnu rotaļlaukumu koka rāpaļājamām ietaisēm pāris metrus virs zemes - tādi kā inversie ierakumi, vai. atkāpjoties izrādījās, ka pa tām stalažām pārbijušās rāpo arī vairakas jaunas, ārkārtīgi glītas meitenes krāsainos mēteļos, kuras man tika uzticēts mierināt un savākt, jo es biju vienīgā sieviete mūsu četru kareivji grupā. atceros, ka viena no viņām raudāja, un es glaudīju viņai vaigu un teicu, ka mēs viņas pasargāsim. "An Agony. As Now." urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:912993 2013-05-19T01:03:00 2013-05-19T01:03:00 2013-05-18T22:06:59Z 2013-05-18T22:06:59Z I am inside someone who hates me. I look out from his eyes. Smell what fouled tunes come in to his breath. Love his wretched women. Slits in the metal, for sun. Where my eyes sit turning, at the cool air the glance of light, or hard flesh rubbed against me, a woman, a man, without shadow, or voice, or meaning. This is the enclosure (flesh, where innocence is a weapon. An abstraction. Touch. (Not mine. Or yours, if you are the soul I had and abandoned when I was blind and had my enemies carry me as a dead man (if he is beautiful, or pitied. It can be pain. (As now, as all his flesh hurts me.) It can be that. Or pain. As when she ran from me into that forest. Or pain, the mind silver spiraled whirled against the sun, higher than even old men thought God would be. Or pain. And the other. The yes. (Inside his books, his fingers. They are withered yellow flowers and were never beautiful.) The yes. You will, lost soul, say ‘beauty.’ Beauty, practiced, as the tree. The slow river. A white sun in its wet sentences. Or, the cold men in their gale. Ecstasy. Flesh or soul. The yes. (Their robes blown. Their bowls empty. They chant at my heels, not at yours.) Flesh or soul, as corrupt. Where the answer moves too quickly. Where the God is a self, after all.) Cold air blown through narrow blind eyes. Flesh, white hot metal. Glows as the day with its sun. It is a human love, I live inside. A bony skeleton you recognize as words or simple feeling. But it has no feeling. As the metal, is hot, it is not, given to love. It burns the thing inside it. And that thing screams. // Amiri Baraka ♥ eklektisms urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:912412 2013-05-17T21:40:00 2013-05-17T21:40:00 2013-05-17T19:04:04Z 2013-05-17T19:04:04Z noskatījos visu šāgada eirōdziesmu 30sec recap videō, un rumānijas bija vienīgais, kas mani iedvesmoja sameklēt pilno dziesmu. vienkārši satriecoši. <a href="http://www.youtube.com/watch?v=hBcIb-iTdYc" class="video">rumāņi</a> protams, ka tur ir arī "dabsteps", haha. es ceru, ka viņš uzvarēs. (atgādina mazliet arī manu visu laiku mīļāko eirovīzijas dziesmu <a href="http://www.youtube.com/watch?v=wV7EukrAIYo">"Volshebniy Krolik"</a> (ļoti iesaku!)) vasara un cūkas urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:912289 2013-05-17T19:29:00 2013-05-17T19:29:00 2013-05-17T16:33:44Z 2013-05-17T16:33:44Z nācu no esejas iesniegšanas pa vējainu parku, skumu par neizbēgamo vasaras tuvošanos, kad visdrīzāk būs karsti un pretīgi, un pēkšņi aizdomājos par to, kāpēc ir tas teiciens "to sweat like a pig". jūs esat kādreiz redzējuši nosvīdušu cūku? bērnībā visas vasaras dzīvoju laukos, reizēm arī īslaicīgi rudeņos un ziemā, un kūtī visādu lopiņu sabiedrībā pavadīju diezgan daudz laika - un neatceros nekad redzējusi tās cūkas nosvīdušas. amore, amooooooore urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:911891 2013-05-17T13:19:00 2013-05-17T13:19:00 2013-05-17T10:24:31Z 2013-05-17T10:24:31Z sapratu, ka viens no iemesliem, kāpēc man tik ārkārtīgi kaitina klausīties itālietes nenormāli skaļās skype sarunas ar "amōre" ir tas, ka viņa reāli lielu daļu laika izklausās kā ņerkstošs bērns. tas balss tonis un semi-kliedzošais skaļums rada asociācijas ar "gribu kooooooonfektīti, griiiibu koooooonfektiiiiiiiiiti, griiiiiibuuuuu, gribu KOOONFEKTIIIIITI, GRIIIIIIBUUU KON-FEK-TIIIIIII-TIIIIIIII", un tā stundām no vietas. bet nu, nekas, ko lai dara, nav jau viņa vainīga, ka tā izklausās, vai ne. (kā es visticamāk atcerēšos dzīvi aberdīnā) urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:911759 2013-05-17T02:21:00 2013-05-17T02:21:00 2013-05-16T23:28:24Z 2013-05-16T23:28:24Z <img src="http://oi44.tinypic.com/rtzrxu.jpg" alt="b" height="35%" width="35%" /> urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:911508 2013-05-17T01:10:00 2013-05-17T01:10:00 2013-05-16T22:18:34Z 2013-05-16T22:18:34Z pilnīgi vai žēl, ka neesmu no ikšķiles. <a href="http://www.youtube.com/watch?v=Zi9-uN_ad00" class="video">ikšķile</a> and the daffodils look lovely today urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:909629 2013-05-15T22:40:00 2013-05-15T22:40:00 2013-05-15T19:51:53Z 2013-05-15T19:51:53Z nesen man ienāca prātā tāda ķecerīga doma, ka vispār šeit pavasaris pat varbūt kaut kādā veidā ir skaistāks, nekā rīgā. bet tad es atceros par ceriņiem (tie taču skaitās pie pavasara, vai ne?) un ka te viņus neesmu nekur redzējusi (var jau būt, ka neskatos pietiekami vērīgi, pēc lapām jau tā ar vienu acu uzmetienu varbūt arī neatpazītu, un vēl jau arī laikam nebūtu jāzied), un kļūst skaidrs, ka visdrīzāk tomēr nē. bet ļoti smuki tāpat. <img src="http://oi43.tinypic.com/9rorns.jpg" alt="1" height="30%" width="30%" /> <img src="http://oi40.tinypic.com/1129a91.jpg" alt="2" height="54%" width="54%" /> curious urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:909430 2013-05-15T12:11:00 2013-05-15T12:11:00 2013-05-15T09:13:18Z 2013-05-15T09:13:18Z <div><a href="http://klab.lv/poll/?id=19672">View Poll: dzīvošana</a></div> urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:908528 2013-05-15T20:58:00 2013-05-15T20:58:00 2013-05-15T18:37:40Z 2013-05-15T18:37:40Z “..I’m alone in a body that can’t love me.” — Margaret Gibson, The Waiting pēdējā laikā urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:906306 2013-05-13T13:35:00 2013-05-13T13:35:00 2013-05-13T10:40:18Z 2013-05-13T10:40:18Z <img src="http://25.media.tumblr.com/ee6ce3c1d4d9022f877cf8cf21fa7a36/tumblr_mjvni7QMVz1qf5re5o1_500.jpg" alt="this" height="30%" width="30%" /> urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:904978 2013-05-10T12:19:00 2013-05-10T12:19:00 2013-05-10T09:19:54Z 2013-05-10T09:19:54Z “Join the Army! Travel the world, meet interesting people and kill them.” feeling adventurous urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:904542 2013-05-10T01:44:00 2013-05-10T01:44:00 2013-05-10T01:00:51Z 2013-05-10T01:00:51Z nevaru saprast, vai ir laba ideja pašai vienkārši beidzot ņemt un uztaisīt telefōnam hard reset, negaidot, kad atradīsies kāds, khem, tehnolōģiski kompetentāks izpalīgs procesā. kaut kā liekas, ka principā jau es pati visu vajadzīgo saprotu un varu neaizstājamās lietas eksportēt uz sd karti, un to vienkārši drošības pēc no tālruņa arī fiziski izņemt uz reset brīdi. kas gan ir sliktākais, kas varētu notikt? ja jau vienreiz sakonfigurēju visu kā man patīk, kāpēc gan lai nevarētu to izdarīt vēlreiz. urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:903367 2013-05-08T01:39:00 2013-05-08T01:39:00 2013-05-08T03:40:07Z 2013-05-08T03:40:07Z Success is counted sweetest By those who ne'er succeed. //Emily Dickinson pirmās urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:901654 2013-05-07T03:33:00 2013-05-07T03:33:00 2013-05-07T02:54:07Z 2013-05-07T02:54:07Z šodien sapratu, ka es esmu pilnībā aizmirsusi iemīlēšanās sajūtu. un tas ir reizē gan biedējoši, gan kaut kā... aizraujoši. vēl es neatceros, kā es jutos, kad pirmoreiz mūžā ieraudzīju jūru. ņemot vērā, ka vecāki nekad nav bijuši īpaši aktīvas atpūtas piekritēji, līdz ar to atpūta pie dabas izpaudās kā dzīve laukos vasarā, un manā bērnībā mēs bijām arī visai ļoti nabadzīgi, un mums nebija nekādu radu jūrmalā vai citas lētas pieejas jūrai, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūru pirmoreiz redzēju jau tādā diezgan puslīdz sevis-apzinīgā vecumā (nu, kādi gadi pieci, seši vismaz būtu mans minējums). un tam taču būtu vajadzējis būt sasodīti iespaidīgi, bet es neatceros. blank. no bērnības jūras pieredzēm visspilgtāk atceros brišanu jūrā kopā ar mammas draudzenes vīru un vecāko dēlu, kurš bija manā vecumā, un (atšķirībā no manis) mācēja peldēt, jo viņu ģimene uz jūru brauca regulāri. man bija kauns un bēdīgi, ka es nemācēju peldēt, un mammas draudzenes vīrs pēteris bija ļoti kārns un smaidīgs. bet tā diez vai varētu būt pirmā reize, kad biju jūrmalā, un pat ja, tas tik un tā nav pirmais iespaids, un tur ir maz sajūtu par pašu jūru. es pārāk nebrīnos, ka neatceros visādas citas, manuprāt, iespaidīgas pirmās pieredzes - nu tur, pirmo sniegu, pirmo mežu utt, jo tās tomēr bija vienā vai otrā veidā pieejamas jau kopš zīdaiņa vecuma, kad manas mazattīstītās smadzenes vienkārši vēl nespēja lietas konceptualizēt, un tāpēc neizveidojās sakarīgas atmiņas, bet tā jūra, tas mani tiešām mulsina. un ļoti apbēdina. jo diemžēl otrreiz "pirmoreiz" ieraudzīt jūru es nevaru, iemīlēties gan jau ka kādreiz. ndd urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:901593 2013-05-06T12:09:00 2013-05-06T12:09:00 2013-05-06T09:20:49Z 2013-05-06T09:20:49Z <a href="http://www.daysoftheyear.com/days/no-diet-day/">šodiena</a>, tātad, ir izcili piemērota, lai pusdienās ēstu kūku! pavasaris urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:900981 2013-05-05T23:18:00 2013-05-05T23:18:00 2013-05-05T20:23:00Z 2013-05-05T20:23:00Z es šogad esmu redzējusi jau vairākas kamenes un pat vienu slieku, bet vēl nevienu taureni. matus beidzot var normāli saņemt augstā zirgastē. ir diezgan priecīgi. vājprāts urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:900786 2013-05-05T21:10:00 2013-05-05T21:10:00 2013-05-05T19:43:12Z 2013-05-05T19:43:12Z "Norvēģijā ir valsts plāns, kvotas izņemto bērnu skaita ziņā. Tās iestādes savā starpā sacenšas, lai to plānu izpildītu, ir atskaites par to, apbalvojumi, publikācijas presē par to, ka noteiktas komūnas un rajoni atpaliek no plāna utt (..) partijas pēdējo 10 gadu politika ir vērsta tieši uz bērnu atņemšanas palielināšanu bez izmeklēšanas un tiesas lēmuma; imigrantiem vispār visiem vajag atņemt bērnus. Viņu mērķis ir arī izveidot homo valsti. Lielākā daļa šīs partijas pārstāvju ir homoseksuālisti. Te gan jāpiebilst, ka viņi visi ir precēti, viņiem tur ir sava veida poligāmija. Pats galvenais, ka šo cilvēku filozofija ir, ka visa tradicionālā literatūra ir jāaizliedz. Bija viņiem tāds bērnu ministrijas ministrs, Lesbakings, ja nemaldos; viņš teica, ka ir homo un ka viņš grib, lai visa Norvēģijā būtu tāda pati kā viņš. Un viņš iniciēja tādu valsts programmu, kas izņēma no bērnudārziem klasisko literatūru ("Pelnrušķīti", brāļu Grimmu pasakas utt.) un tās vietā tika sarakstītas jaunas grāmatas – t. s. dzimumliteratūra. Tā ir tāda literatūra, kur princis, piemēram, satiek nevis Pelnrušķīti, bet gan citu princi. Princis iemīlas karalī, princese citā meitenē utt. Tāda literatūra viņiem tur ir vairumā sarakstīta." <a href="http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8625-norvegija-%E2%80%93-pedofilu-zeme">lasu</a> un brīnos, vai tiešām Latvijai tagad pašai savs The Onion. urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:899332 2013-05-04T03:33:00 2013-05-04T03:33:00 2013-05-04T00:53:09Z 2013-05-04T00:53:09Z "That's what I believe. I believe the universe wants to be noticed. I think the universe is improbably biased toward consciousness, that it rewards intelligence in part because the universe enjoys its elegance being observed. And who am I, living in the middle of history, to tell the universe that it - or my observation of it - is temporary?" "You are fairly smart," I said after a while. "You are fairly good at compliments," he answered. //John Green, The Fault in Our Stars urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:898143 2013-05-03T03:33:00 2013-05-03T03:33:00 2013-05-03T00:53:11Z 2013-05-03T00:53:11Z - I've been looking for a word. A big, complicated word, but so sad. I've found it now. - What word? - "Alive." "(un)tarnished perceptions"/memorial benches urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:897389 2013-05-02T03:06:00 2013-05-02T03:06:00 2013-05-02T00:54:14Z 2013-05-02T00:54:14Z We’d driven for some miles through nondescript farmland to arrive, suddenly, at this vivid, vertiginous scene. And now before us the mass of the sea in particular was a previously unseen and unthinkable electric blue, in response to which all the other colours of the spectrum – and all of the other visible blues, too – shone bright and true. (..) The overall impression of the scene, though, transcended all particulars. The outlines and shadowed depths of the cliffs seemed archetypal: in all the transience of things, somehow this moment revealed the true and original textures of the landscape. It was as if I’d been granted for a minute an untarnished perception of things. (..) But – but these sorts of moments can never last. Or more truthfully, they never really come to pass. An instant of unreflective presence and directly given phenomenality: it beckons and falters in the selfsame gesture. It’s an illusion, really, like all enchantments, and maybe too like all attempts to understand materiality and perception themselves as indubitably enchanting and enchanted (see Bennett 2001; Davies and Dwyer 2007). Something always takes their place, displaces and alienates them; in fact, we can argue, something is always already displacing the moment from both without and within. For a minute I thought I could see the sea-in-itself, unhued by any perception of mine or anyone else. But I was wrong. Because the hillside we were looking from was already covered with eyes. Dotted here, and there, and there again, by the sides of the coast path as it switchbacked down the slope to the cove below, were a series of seats, benches – lots of them – offering up a whole succession of perspectives on the landscape. There were yet more of these benches at points set off from the path by a few paces, cupped in little hollows of their own or placed on outcrops and minor promontories. Places to rest, for a minute, and take in the view. Collectively they stood, together and apart; different angles on the same encircling scene. And I knew from experience that most if not all of them would come with names attached, letters burnt into the wood, or etched onto small brass plates. That is, they would be benches dedicated to somebody, in memoriam. They would be sites set aside for looking and remembering, and in so being they would vex together in complex fashion landscape and gaze, visible and invisible, presence and absence, blindness and flight, love and loss. So the whole scene was already a watching. Nothing simply visible-in-itself. Without realising it we had been looking at – or, better, looking-with – a host of ghosts and memories. These benches: eyes without bodies, or rather shapes and frames that embodied eyes anew, giving new sites for seeing, re-placing here and prospecting out there too eyes now closed and buried elsewhere. Like a dense net of searchlights sweeping through the dark, sweeping over the waters. //John Wylie, Landscape, absence and the geographies of love (es gan domāju, ka arī bez beņķīšiem jebkura vieta jau ir piesātināta ar visādiem citu skatieniem, kas to redzējuši, vai varētu būt redzējuši, bet tik jauki par viņiem uzrakstīts, nevarēju noraut) up! urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:895632 2013-04-30T23:46:00 2013-04-30T23:46:00 2013-04-30T21:27:26Z 2013-04-30T21:27:26Z man vienmēr ir gribējies kādu ierīci, kas monitōrētu manu miegu (miegafāzes'n'all) un pielāgotu modinātājus utt balstoties uz iegūtajiem datiem, jo es zinu, cik superīga sajūta ir tad, ja izdodas pamosties "īstajā brīdī", un tas negadās pārāk bieži. jo sevišķi noderīgi tas būtu priekš power naps, kuras ir mans labākais draugs stresainā lietu rakstīšanā. tagad kāds ir izdomājis lietu, kas to dara (un apvieno ar vēl visādām citādākām noderīgām informācijām, un neizskatās vienkārši atbaidoši kā, piemēram, <a href="http://www.myzeo.com/sleep/">šis</a>) - <a href="https://jawbone.com/up">UP!roce</a>, un es izjūtu lielu vēlēšanos tādu iegūt savā īpašumā. ja man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā... varbūt ziemā, kā dāvanu visos svētkos reizē. jā, tas man patiktu. labākais protests urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:894373 2013-04-29T21:34:00 2013-04-29T21:34:00 2013-04-29T18:35:40Z 2013-04-29T18:35:40Z <img src="http://24.media.tumblr.com/18d29dfd8340963db530a0400e94b093/tumblr_mip7rw8Z311qzrflko1_500.jpg" alt="down" /> urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:894161 2013-04-29T20:25:00 2013-04-29T20:25:00 2013-04-29T17:25:15Z 2013-04-29T17:25:15Z es tikko sapratu, ka varu savas bēdas slīcināt, noskatoties bbc sherlock unaired pilot; everybody says it's almost like porn vēl varbūt noderētu saldējums, bet tad ir jāspēj aiziet līdz veikalam un atnākt atpakaļ modeles urn:lj:klab.lv:atom1:saccharomyces:893857 2013-04-29T20:09:00 2013-04-29T20:09:00 2013-04-29T17:18:39Z 2013-04-29T17:18:39Z pēdējo reizi, kad es gulēju, sapnī biju modes skatē dobelē (!), kur "mēle" bija apgāzts dīvāns; kad modes skate bija pēkšņi beigusies, es sev salauzu degunu, kad, meklējot savu tālruni, mēģināju atvērt iesprūdušu atvilktni un tā beidzot padevās ja gribētu kaut ko no šī izzīlēt, tad te jau laikam tulkojums skaidrs - komunikācijas problēmas and related pains, tikai kāpēc tā dobele