|
Jun. 4th, 2006|04:58 am |
„(..) ...Emīlija pamodās savā gultā, noplūdusi sviedriem! Rudās šķipsnas bija atrisušas no garās un tik rūpīgi sapītās bizes! Viņa stiklainām un izmisuma pilnām acīm raudzījās Tumsā, kas viņu apņēma no visām pusēm! Saule kā reizi jau bija norietējusi, un bija iestājusies tā biedējošā Tumsa, kas vajā un uzdzen šermuļus jūtīgiem cilvēkiem! Tāda bija arī Emīlija. Viņas sirds bija atvērta pret Pasaules šausmām un mokām, bet tur nekas nebija grozāms.
Arī šonakt meiteni apciemoja Ēnas... Tās piezagās viņas gultai, ieplūda viņā, paralizējot visu, izņemot apziņu, un liedzot iespēju glābt situāciju... Zaudējot kontroli, meitene tika pakļauta mokošai spīdzināšanai, kamēr Ēnas iesūcās viņā...!!!
Neviens nezin, ar kādu mērķi Tās apciemoja Emīliju...Vai tās bija noskaņotas pozitīvi, vai nē, bet tās biedēja meiteni tikpat stipri, cik vilināja! Katru Dienu viņa gaidīja Nakti, bet, to sagaidījusi, asarām acīs lūdzās, lai tā ātrāk paiet...(..)”
/Bleiks Vaits „Kad Ēnas sāk runāt”/
Cilvēku uzvedība ir neizskaidrojama... |
|