> Reiz dziivoja kaads zeens ar nejauku raksturu. Teevs
> vinjam iedeva sainiiti ar naglaam un teica - iedzen vienu
> naglu daarza nozhogojumaa katru reizi, kad tu zaudeesi
> pacietiibu un striideesies ar kaadu! Pirmajaa dienaa zeens
> iedzina 37 naglas. Naakamajaas dienaas vinjsh maaciijaas
> sevi kontroleet un ar katru dienu seetaa iedziito naglu skaits
> mazinaajaas. Zeens bija atklaajis, ka vieglaak ir sevi
> savaldiit, nekaa dziit naglas.
> Beidzot pienaaca diena, kad puiseens neiedzina nevienu
> naglu seetaa. Vinjsh teica - Teevs, sodien es neesmu
> iedzinis nevienu naglu. Teevs atbildeeja - tad ir pienaacis
> laiks izraut vienu naglu no seetas katru dienu, kad tu
> nebuusi zaudeejis pacietiibu.
>
> Pagaaja diezgan ilgs laiks, lidz puisis vareeja teikt teevam,
> ka visas naglas no seetas ir izrautas. Teevs pieveda savu
> deelu pie seetas un teica vinjam :"Tu esi iemacijies buut labs.
> Bet seeta vairs nekad nebuus taada kaa agraak - taa ir pilna
> caurumiem. Kad tu sastriidies ar kaadu, un vinjam pasaki
> kaut ko ljaunu, tu atstaaj vinjaa taadu bruuciiti kaa shii.
> Tu vari iedurt ar nazi cilveekam un peec tam to izvilkt, bet
> vienmeer paliks bruuce. Vienalga, cik reizes tu atvainosies,
> bruuce paliks. Vaardu cirsta bruuce saapina tikpat,
> cik nazja griezta."
>
> Draugi ir reti daargakmenji. Vinji tev liek smaidiit un tevi
> iedroshina. Vinji ir gatavi tevi uzklausiit, kad tev tas ir
> nepiecieshams, vinji tevi atbalsta un atver tev savu sirdi.
>
> Paraadi saviem draugiem, cik ljoti tu vinjus miili un saki:
> "Tu esi mans draugs, un tas mani pagodina.
> Ja tu to vari, atvaino mani par tiem caurumiem,
> ko esmu atstaajis tavaa seetinjaa."
>
> "Viena no draudziibas laimeem ir zinaat,
> kam uzticeet nosleepumu."
--
s0me 0ne

Reiz teici tu, ka saule spīd
Un lietus nekad nesāks līt,
Bet lija kā no spaiņiem
Un pērkons atkla rīb.

Tu mani uzrunāji
Un skūpstus solīji,
Bet sanjēmu tik es
Nepabeigtas vēstules.

Cik skumji atcerēties
Asaras, ko sraume manī nes
Un tavas mīļās, jaukās,
Nepabeigtās vēstules.

Kaut jel beigtu es
Tevi uzrunāt
Un nepabeigtās rindas
Atkal sveicinaat...

Es neticu, ka mēs vēl būsim
Reiz sapņos kopā,
Es neticu, ka tu vēl jūti
Spēku manā rokā.

Es neticu, ka tu tā esi,
Kas sūta vēstules,
Neticu nekam es vairs,
Jo skumjas sirds man nes.

Bet reiz es tomēr ticēšu
Un skaidri galvošu,
Ka ceriba mirst pēdējā
Un dod mums uzvaru.

Ka tuksnesi mes dzivojam,
kaut apkart milzums tautas,
un kaut gan daudz mums ir maldu takas ljautas,
ir viena vieniga,
kas vienmer migla tita
un kurai nav ne vakara, ne rita...
Cik daudzi pasaules isto taku mekle
gan varas debesis,
gan nabadzibas pekle
un tikai retam lemts ir aizmirst vientulibu,
un uzzinat,ko sauc par milestibu...