:
Kārtējo reizi gribas jautat, kāpēc sīkumi aizņem tik daudz laika? Kāpēc nogurstu domāt, bet kad nedomāju, nogurstu vēl vairāk? Kāda gan starpība, ko daru, ja uz šo jautājumu pati cenšos sev atbildēt? Kāpēc mājasdarbi netiek pamanīti līdz brīdim, kad tie vienkārši nav padarīti? Kāpēc iekšas griežas uz āru, kad vai no ādas gribas izlīst tāpēc vien, ka pāris reizes diennaktī uzmācas vēlme kādam galvu iebāzt cepeškrāsnī un mīļi pavaicāt-vēl jautājumi? Kāpēc man patīk pa ielu iet vienai un paciešu kā zobusāpes kādas paziņas vai pat draudzenes nejaušo sastapšanu? Kādēļ gan es sāku neieredzēt zvanoša telefona skaņu? Kāds poltergeists mani apsēdis, ka meklēju blusas savā tik glītajā kažociņā???? Un visbeidzot, kāpēc ar visu to, ka pašreiz labprāt vēlos realizēt piekto punktu, es jūtos tik sasodīti labi un apmierināta ar dzīvi? Žēl tikai, ka koncentrēšanās spējas nogriestas līdz minimumam un grūti pievērsties tik radošam procesam kā drēbju gludināšana. Par ko vērienīgāku pat domāt nesāku, galu galā mans deviņdienu "esnekonevaru" mazliet ievilcies. Nepiep.. man, jo gribas pašai sev paņerkstēt, cik tizla esmu, bet lai tikai kāds pamēģina pateikt to pašu-bez cepeškrāsns man ir vēl pāris slimīgas fantāzijas.
Negāciju Miskaste
Jaunākais
You are viewing 15 entries, 280 into the past
11. Marts 2009
27. Februāris 2009
: Nost ar spoguli
Šorīt, lai tikai iemestu aci spogulī, mans skatiens kaut kā pakavējās ilgāk tai bildē, kas skatījās pretī. Nē, pumpa, riņķi zem acīm vai jebkāda cita izmaiņa manā izskatā nebija. Likos mazliet sveša un bīstama pati sev. Dīvaini...
Skatiens auksts un nemaz nelīdzinājās tam pavedējas vai žēlīgā kaķēna skatienam, kas bija līdz šim. Vaibsti arī rāda drūmu ainu. Ne skumju, ne naidpilnu, ne nogurušu, bet uz riebeklībām noskaņotu. Tad pie sevis pasmaidīju un sapratu, ka laužas ārā visas slēptās viltības, stratēģiskie gājieni un apņēmība noslaucīt no zemes kaut pašu visvareno, ja maisīsies pa kājām. Vēl kara cirvis pietrūka blakus.
Šajā brīdī apjēdzu, cik daudzas intrigas un nelietības slēpju aiz mīlīgā purniņa un gatavību rīkli pārgriest kaut dziedot slavas dziesmas upurim.
Nē, es sev tāda nepatīku. Par daudz sintētikas un slēptu aprēķinu, bet tad jājautā, vai ar godīgu un saudzīgu attieksmi vispār var ko panākt? Vai brīdī, kad ceļā patrāpīsies tāds pats slēptais kara cirvis man neliks pazemībā noliekt galvu? Mans pašlepnums neļauj pieļaut tādu sakāvi, tāpēc ātri sameklēju savu naivo skatienu un turpinu vilkt līniju ar laineri. Sajutos gatava sākt savu dienu, lai vakarā noņemtu masku un turpinātu būt es pati, kaļot jaunus plānus pie sava raganas katlu. Bet spogulī skatīties turpmāk atteicos.
Šorīt, lai tikai iemestu aci spogulī, mans skatiens kaut kā pakavējās ilgāk tai bildē, kas skatījās pretī. Nē, pumpa, riņķi zem acīm vai jebkāda cita izmaiņa manā izskatā nebija. Likos mazliet sveša un bīstama pati sev. Dīvaini...
Skatiens auksts un nemaz nelīdzinājās tam pavedējas vai žēlīgā kaķēna skatienam, kas bija līdz šim. Vaibsti arī rāda drūmu ainu. Ne skumju, ne naidpilnu, ne nogurušu, bet uz riebeklībām noskaņotu. Tad pie sevis pasmaidīju un sapratu, ka laužas ārā visas slēptās viltības, stratēģiskie gājieni un apņēmība noslaucīt no zemes kaut pašu visvareno, ja maisīsies pa kājām. Vēl kara cirvis pietrūka blakus.
Šajā brīdī apjēdzu, cik daudzas intrigas un nelietības slēpju aiz mīlīgā purniņa un gatavību rīkli pārgriest kaut dziedot slavas dziesmas upurim.
Nē, es sev tāda nepatīku. Par daudz sintētikas un slēptu aprēķinu, bet tad jājautā, vai ar godīgu un saudzīgu attieksmi vispār var ko panākt? Vai brīdī, kad ceļā patrāpīsies tāds pats slēptais kara cirvis man neliks pazemībā noliekt galvu? Mans pašlepnums neļauj pieļaut tādu sakāvi, tāpēc ātri sameklēju savu naivo skatienu un turpinu vilkt līniju ar laineri. Sajutos gatava sākt savu dienu, lai vakarā noņemtu masku un turpinātu būt es pati, kaļot jaunus plānus pie sava raganas katlu. Bet spogulī skatīties turpmāk atteicos.
21. Februāris 2009
: retorisks jautājums
Vai lielāks pimpis ir tas, kurš pats neapzinās, ka tāds ir, vai tas, kurš par tādu cenšas kļūt?
Šo jautājumu risināšu turpmākās 10 min.
Vai lielāks pimpis ir tas, kurš pats neapzinās, ka tāds ir, vai tas, kurš par tādu cenšas kļūt?
Šo jautājumu risināšu turpmākās 10 min.
: zb
Emociju kokteilis tāds, ka varētu uzšauties griestos un tur kādu laiku palikt, līdz grīda mani gatava pieņemt atpakaļ. Būtu te mana daudz cietusī dienasgrāmata, blieztu ārā tādus tekstus, ka pašai samestos kauns lasīt. Bet varbūt labi vien ir, ka izlīdzoties ar šo smilšu kasti, mazliet turu vēl sevi rāmjos. Vārdu sakot uzšķērst un pakarināt piemājas kokā. Līdz tam izdauzot un līdz spēka izsīkumam nograujot jebkādu idiotisma palieku. Di**t ilvēks prot jau pirms iemācījies runāt un dažiem dzīves laikā iedzimtās spējas ir īpaši izteiktas.
Ejiet drāzt stabulītes, abortu atliekas, man tagad ir sūdīgi.
Emociju kokteilis tāds, ka varētu uzšauties griestos un tur kādu laiku palikt, līdz grīda mani gatava pieņemt atpakaļ. Būtu te mana daudz cietusī dienasgrāmata, blieztu ārā tādus tekstus, ka pašai samestos kauns lasīt. Bet varbūt labi vien ir, ka izlīdzoties ar šo smilšu kasti, mazliet turu vēl sevi rāmjos. Vārdu sakot uzšķērst un pakarināt piemājas kokā. Līdz tam izdauzot un līdz spēka izsīkumam nograujot jebkādu idiotisma palieku. Di**t ilvēks prot jau pirms iemācījies runāt un dažiem dzīves laikā iedzimtās spējas ir īpaši izteiktas.
Ejiet drāzt stabulītes, abortu atliekas, man tagad ir sūdīgi.
16. Februāris 2009
: atkusnis
Atkusnis smadzenēs, ne tajā labākajā nozīmē. Kad nokūst sniegs, arī paradās īstā ainava ne visai zaļajā zālītē un redzemi ziemas laikā tantiņu vesto suņu pastaigu galaprodukti. Tamlīdzīgas samazgas arī pašai nāk uz āru un pāri visam kopš pamatskolas laikiem manā emociju un sajūtu gammā iezadzies naids. Velns parāvis, tas nu nemaz nav uz labu, turklāt labi jūtams, kā tas čakarē manu emocionālā stāvokļa stabilitāti un vispār maitā manu auru. Labprāt tagad pastudēšu attiecīgo literatūru par metodēm, kā no ta atbrīvoties.
Atkusnis smadzenēs, ne tajā labākajā nozīmē. Kad nokūst sniegs, arī paradās īstā ainava ne visai zaļajā zālītē un redzemi ziemas laikā tantiņu vesto suņu pastaigu galaprodukti. Tamlīdzīgas samazgas arī pašai nāk uz āru un pāri visam kopš pamatskolas laikiem manā emociju un sajūtu gammā iezadzies naids. Velns parāvis, tas nu nemaz nav uz labu, turklāt labi jūtams, kā tas čakarē manu emocionālā stāvokļa stabilitāti un vispār maitā manu auru. Labprāt tagad pastudēšu attiecīgo literatūru par metodēm, kā no ta atbrīvoties.
7. Februāris 2009
: norakstīta diena
Vienīgais pozitīvais pamostoties divos dienā ir tas, ka vismaz kāds ir izgulējies. Par pārējo pat domāt negribas. Slinkums pārņemis katru manu ķermeņa molekulu, šūniņu un garu kopumā, ka vairāk uz pāris tasēm kafijas vairāk neesmu spējīga. Paskatos spogulī un pretī redzu neapmierinātu šmauli, kam gribas kraut ar ko smagu. Acīmredzot tomēr sevi pārak mīlēju, kad divas reizes liku modinātajam klusēt un beigās izslēdzu to vispār. Šādos brīžos gribas teikt-a kas man jaunai neprecētajai... lai arī īsti nezinu,kā tas visā šajā iederas.
Uz galvas sprādziens, kas tiek mazliet apvākts ar matu sprādzi. Uzlieku kājas uz plīts malas un aizkurinu rīta cigareti. Labi, ka gaisa nosūcējs turpina strādāt, citādi sen manu apburošo un valdzinošo rīta paskatu papildinātu tikpat valdzinoša cigarešu smaka. Oooo... kā atklājas, man pat ir neatbildētie zvani, kas liek atcerēties par vakar dotajiem solījumiem, bet vakar jau zināju, ka tas viss bija kaķim zem astes. Ne es domāju šorīt braukt snovot, ne arī baudīt skaistos LV dabas skatus. Piedodiet (tikai nez par ko) ... es iztikšu ar ultravioleto staru uzbrukumu manai ādai, atlaižoties solārijā, līdz kuram ari jāaizvelkas. Par motivāciju nekalpo arī tas, ka gājiens ilgst vidēji 60-70 sekundes. Šodien izvelēšos darbības, kas saistītas ar gulēšanu. Nē, sekss neskaitās, tas grautu rudmataino reputāciju, īpaši jau ugunīgi rižo. Bet mājas uzkopopšanas darbi gan nenāktu par ļaunu-ne tikai manam nu jau tizlajam rumpim, bet arī dzīvoklim. Ak, slaisti...Darbs ir prieks, slinkums-laime. Ar šādu domu pirmdien iegāzīšos mīkstajā krēslā 103. auditorijas telpās, lai klausītos žurnalistikas pamatus. Apsveru domu pat pierakstīt.
Vienīgais pozitīvais pamostoties divos dienā ir tas, ka vismaz kāds ir izgulējies. Par pārējo pat domāt negribas. Slinkums pārņemis katru manu ķermeņa molekulu, šūniņu un garu kopumā, ka vairāk uz pāris tasēm kafijas vairāk neesmu spējīga. Paskatos spogulī un pretī redzu neapmierinātu šmauli, kam gribas kraut ar ko smagu. Acīmredzot tomēr sevi pārak mīlēju, kad divas reizes liku modinātajam klusēt un beigās izslēdzu to vispār. Šādos brīžos gribas teikt-a kas man jaunai neprecētajai... lai arī īsti nezinu,kā tas visā šajā iederas.
Uz galvas sprādziens, kas tiek mazliet apvākts ar matu sprādzi. Uzlieku kājas uz plīts malas un aizkurinu rīta cigareti. Labi, ka gaisa nosūcējs turpina strādāt, citādi sen manu apburošo un valdzinošo rīta paskatu papildinātu tikpat valdzinoša cigarešu smaka. Oooo... kā atklājas, man pat ir neatbildētie zvani, kas liek atcerēties par vakar dotajiem solījumiem, bet vakar jau zināju, ka tas viss bija kaķim zem astes. Ne es domāju šorīt braukt snovot, ne arī baudīt skaistos LV dabas skatus. Piedodiet (tikai nez par ko) ... es iztikšu ar ultravioleto staru uzbrukumu manai ādai, atlaižoties solārijā, līdz kuram ari jāaizvelkas. Par motivāciju nekalpo arī tas, ka gājiens ilgst vidēji 60-70 sekundes. Šodien izvelēšos darbības, kas saistītas ar gulēšanu. Nē, sekss neskaitās, tas grautu rudmataino reputāciju, īpaši jau ugunīgi rižo. Bet mājas uzkopopšanas darbi gan nenāktu par ļaunu-ne tikai manam nu jau tizlajam rumpim, bet arī dzīvoklim. Ak, slaisti...Darbs ir prieks, slinkums-laime. Ar šādu domu pirmdien iegāzīšos mīkstajā krēslā 103. auditorijas telpās, lai klausītos žurnalistikas pamatus. Apsveru domu pat pierakstīt.
5. Februāris 2009
: Vienmēr Jā
Drausmīgi jau negribējās blenzt pārgriestās sejas, klausīties zālē ķiķināšanu un vispār klausīties trulus jokus, bet tā kā līdz filmai, kuru uzskatīju par šī vakara cienīgu, bija jāgaida 3 stundas, tad ļāvos sevi pierunāt un paskatīties par apkārtējo apspriesto filmu Vienmēr Jā. Dīvaini, jo es pat paspējos un laikam tas arī bija vajadzīgs-atstāt smadzenes ārpusē, apsēsties un vienkārši lupīt ekrānā. Tā Jā padarīšana man atgādināja, ka jāturpina vien ierastā garā, tikai vēl vērienīgāk. Ja reiz daba nav man devusi veselīgu veselo saprātu, tad nu defekts jāpārvērš efektā un jāturpina garšot to dzīvi. Gabals jau nenokritīs, jo par laimi kā SOS poga manā ķirbī tomēr pastāv, kas kritiskā brīdī liek sedēt rāmai un neiebraukt auzās. Bet man tomēr bija taisnība-nekādu morāli tur nesaskatīšu, vismaz neko tādu, ko mans rižais prāts nebūtu jau saslaucījis čupiņā. Vārdu sakot, jauki pavadīta diena un miermīlīgs noslēgums. Šis tas pat ir padarīts.
Drausmīgi jau negribējās blenzt pārgriestās sejas, klausīties zālē ķiķināšanu un vispār klausīties trulus jokus, bet tā kā līdz filmai, kuru uzskatīju par šī vakara cienīgu, bija jāgaida 3 stundas, tad ļāvos sevi pierunāt un paskatīties par apkārtējo apspriesto filmu Vienmēr Jā. Dīvaini, jo es pat paspējos un laikam tas arī bija vajadzīgs-atstāt smadzenes ārpusē, apsēsties un vienkārši lupīt ekrānā. Tā Jā padarīšana man atgādināja, ka jāturpina vien ierastā garā, tikai vēl vērienīgāk. Ja reiz daba nav man devusi veselīgu veselo saprātu, tad nu defekts jāpārvērš efektā un jāturpina garšot to dzīvi. Gabals jau nenokritīs, jo par laimi kā SOS poga manā ķirbī tomēr pastāv, kas kritiskā brīdī liek sedēt rāmai un neiebraukt auzās. Bet man tomēr bija taisnība-nekādu morāli tur nesaskatīšu, vismaz neko tādu, ko mans rižais prāts nebūtu jau saslaucījis čupiņā. Vārdu sakot, jauki pavadīta diena un miermīlīgs noslēgums. Šis tas pat ir padarīts.
: nakts blenšana ekrānā
Nekā jauna, bezmiegs nemaz nepārsteidz. Pat nelīdz pusizdzerā vīna pudele. Nemaz nav ko teikt, bet gribas parakstīt. Kas man uz sirds? Tauki. Vismaz nekā tāda, ko šobrīd savās smadzenēs gribētu filtrēt cauri. Fonā protams mūzika, kas iet pa riņķi jau n-to reizi un nemaz neapnīk. Par ko gan es te tā sēžot ar vīna pudeli štukoju? Kād,as jaunas atziņas? Vispār daudz, bet esmu par slinku, lai tās 101 domu lauskas lasītu kopā un veidotu ko līdzīgu veselai, saprotamai domai. No malas kāds teiktu- skuķim šonakt chill out. It kā pilnīgs po uz visu, bet tai pat laikā nevaru izvilkt no prāta to īsto domu, kuru tagad ta garšīgi sagremot saldam, miegam un tas dara nemierīgu. Mazliet kaitina sava un citu vienaldzīgā attieksme, tai pat laikā pārlieku lielā nervozitāte par sīkumiem. Un ak jā, to problēmu risināšana, kas neprasa piepūli. Pārējam-klapes uz acīm un tik uz priekšu, aiz sevis atstājot problēmu mezglus, kuri vienalga maisās pa kājām. Palasījos datorā savu personīgo dienasgrāmatu un netieku gudra, kāds velns mani apsēdis. Kas tad nu atkal man nepatīk?! Sevi mīlu, tas nu pavisam droši. Kāds mans personības atlikums noklīdis dziļā apziņas pagrabā šobrīd kliedz kā nopērts zīdainis, bet s... tādi, ka velns viņu sazin, par ko tāda brēka. No vienas puses varētu tam uzlikt virsū ko līdzīgu smagai grāmatu čupai, lai klusums mājās, bet tā būtu visīstākā sevis galināšana. Intuīcija mēģina ko izkliegt cauri tam virspusējam pofigismam? Nē nu kas vēl nebūs...kādas ziepes tad atkal sagaidāmas? Nē..nekas slikts, bet nu tas zīdainis turpina brēkt pilnā rīklē un nemaz nerīstas, laikam vīns viņam ne visai iet pie sirds. Jaiet nu uzpīpēt, varbūt klepo viņš klusāk nekā brēc.
Nekā jauna, bezmiegs nemaz nepārsteidz. Pat nelīdz pusizdzerā vīna pudele. Nemaz nav ko teikt, bet gribas parakstīt. Kas man uz sirds? Tauki. Vismaz nekā tāda, ko šobrīd savās smadzenēs gribētu filtrēt cauri. Fonā protams mūzika, kas iet pa riņķi jau n-to reizi un nemaz neapnīk. Par ko gan es te tā sēžot ar vīna pudeli štukoju? Kād,as jaunas atziņas? Vispār daudz, bet esmu par slinku, lai tās 101 domu lauskas lasītu kopā un veidotu ko līdzīgu veselai, saprotamai domai. No malas kāds teiktu- skuķim šonakt chill out. It kā pilnīgs po uz visu, bet tai pat laikā nevaru izvilkt no prāta to īsto domu, kuru tagad ta garšīgi sagremot saldam, miegam un tas dara nemierīgu. Mazliet kaitina sava un citu vienaldzīgā attieksme, tai pat laikā pārlieku lielā nervozitāte par sīkumiem. Un ak jā, to problēmu risināšana, kas neprasa piepūli. Pārējam-klapes uz acīm un tik uz priekšu, aiz sevis atstājot problēmu mezglus, kuri vienalga maisās pa kājām. Palasījos datorā savu personīgo dienasgrāmatu un netieku gudra, kāds velns mani apsēdis. Kas tad nu atkal man nepatīk?! Sevi mīlu, tas nu pavisam droši. Kāds mans personības atlikums noklīdis dziļā apziņas pagrabā šobrīd kliedz kā nopērts zīdainis, bet s... tādi, ka velns viņu sazin, par ko tāda brēka. No vienas puses varētu tam uzlikt virsū ko līdzīgu smagai grāmatu čupai, lai klusums mājās, bet tā būtu visīstākā sevis galināšana. Intuīcija mēģina ko izkliegt cauri tam virspusējam pofigismam? Nē nu kas vēl nebūs...kādas ziepes tad atkal sagaidāmas? Nē..nekas slikts, bet nu tas zīdainis turpina brēkt pilnā rīklē un nemaz nerīstas, laikam vīns viņam ne visai iet pie sirds. Jaiet nu uzpīpēt, varbūt klepo viņš klusāk nekā brēc.
31. Janvāris 2009
: sestdiena
Bez dziļā miega un salšanas autobusa pieturā paspēju tomēr arī ko prātīgu izdarīt. Tagad tā mazliet skumji palika, bet nevar atrast iemeslu. Pārāk liels miers laikam. Skatos no trešā stāva loga uz mazliet baltajām priedēm un paliek vēsi. Nē, fiziski jūtos pat ļoti labi, ar apkuri neviens arī nav apdalījis, tomēr iekšēji iestājies sasaluma periods.
Vakar vēl žēlojos draudzenei sakot, ka žēl, jo nedzeru alu un neinteresē sporta pārraides, kuras kāds man neļautu ikdienā skatīties, jo gribējās sacelt kājas uz galda un pilnīgi ignorēt visu ārpasauli. Tai vietā kājas ērti iekārtoju uz plīts, aizkurināju cigareti, ielēju vienkārši caurspīdīgu 40%īgu šķidrumu un klausījos nosūcēja šņākoņā, kurš izmisīgi centās ievilkt sevī visus manu cigarešu dūmus. Uz brīdi gribējās, lai ierauj arī mani pašu, bet aizgaiņājot šo domu, atgāzu galvu atpakaļ un ar šaurām acīm vēroju draudzeni, kura pilnīgi neizteiksmīgu skatienu vēroja manu "atslābumu". Kā ir?-viņa man jautāja, bet es nosmīnēju un atbildēju, ka nekā. Savdabīgs pacēlums. Jutos kā vīrietis, kurš aizsūtījis sievu ar bērniem uz laukiem un tagad bauda brīvību. Nogurums tāds, ka pat skuķi izklaidei slinkums meklēt, bet ja reiz kāda pati virsū uzmauksies, tad lai iet.
Nopīpēju pēdējo cigareti, iztukšoju pēdējo glāzīti, draudzene aiztinās gulēt un pēc brīža arī es aizvēru savas miera ostas durvis, lai ietu cauri Vecrīgai trijos naktī uz otru Daugavas krastu. Neizpalika ne cigarešu prasītāji,ne aizvest gribetaji, ne angļi, kuriem vajadzēja visas viņiem zināmās iestādes Rīgā, lai tikai pierunātu mani uz garāku sarunu. Tad viens vaicāja-uz kurieni un no kurienes dodos? Un šis jautājums lika apmulst vēl vairāk par jautājumu, kur trijos naktī varētu iegādāties peldkostīmu. No mājām uz mājām? Šis variants neder. No mājām ciemos vai no "ciemos" uz mājām arī ne. Sagruzījos, aizbildinājos, ka nevaru tik lēni vilkties viņu dēļ, aizdedzināju kārtējo cigareti un neizteiksmīgu feisu gāju pāri tiltam, neko nedomājot, nekur neiedziļinoties.
Mazliet dusmas, skumjas un pāri visam vienaldzība ar mazu riebuma piegaršu. Labāk izķemmēju savus garos, spilgti rižos matus un iekrītu dīvānā līdz turpmākam enerģijas pieplūdumam.
Bez dziļā miega un salšanas autobusa pieturā paspēju tomēr arī ko prātīgu izdarīt. Tagad tā mazliet skumji palika, bet nevar atrast iemeslu. Pārāk liels miers laikam. Skatos no trešā stāva loga uz mazliet baltajām priedēm un paliek vēsi. Nē, fiziski jūtos pat ļoti labi, ar apkuri neviens arī nav apdalījis, tomēr iekšēji iestājies sasaluma periods.
Vakar vēl žēlojos draudzenei sakot, ka žēl, jo nedzeru alu un neinteresē sporta pārraides, kuras kāds man neļautu ikdienā skatīties, jo gribējās sacelt kājas uz galda un pilnīgi ignorēt visu ārpasauli. Tai vietā kājas ērti iekārtoju uz plīts, aizkurināju cigareti, ielēju vienkārši caurspīdīgu 40%īgu šķidrumu un klausījos nosūcēja šņākoņā, kurš izmisīgi centās ievilkt sevī visus manu cigarešu dūmus. Uz brīdi gribējās, lai ierauj arī mani pašu, bet aizgaiņājot šo domu, atgāzu galvu atpakaļ un ar šaurām acīm vēroju draudzeni, kura pilnīgi neizteiksmīgu skatienu vēroja manu "atslābumu". Kā ir?-viņa man jautāja, bet es nosmīnēju un atbildēju, ka nekā. Savdabīgs pacēlums. Jutos kā vīrietis, kurš aizsūtījis sievu ar bērniem uz laukiem un tagad bauda brīvību. Nogurums tāds, ka pat skuķi izklaidei slinkums meklēt, bet ja reiz kāda pati virsū uzmauksies, tad lai iet.
Nopīpēju pēdējo cigareti, iztukšoju pēdējo glāzīti, draudzene aiztinās gulēt un pēc brīža arī es aizvēru savas miera ostas durvis, lai ietu cauri Vecrīgai trijos naktī uz otru Daugavas krastu. Neizpalika ne cigarešu prasītāji,ne aizvest gribetaji, ne angļi, kuriem vajadzēja visas viņiem zināmās iestādes Rīgā, lai tikai pierunātu mani uz garāku sarunu. Tad viens vaicāja-uz kurieni un no kurienes dodos? Un šis jautājums lika apmulst vēl vairāk par jautājumu, kur trijos naktī varētu iegādāties peldkostīmu. No mājām uz mājām? Šis variants neder. No mājām ciemos vai no "ciemos" uz mājām arī ne. Sagruzījos, aizbildinājos, ka nevaru tik lēni vilkties viņu dēļ, aizdedzināju kārtējo cigareti un neizteiksmīgu feisu gāju pāri tiltam, neko nedomājot, nekur neiedziļinoties.
Mazliet dusmas, skumjas un pāri visam vienaldzība ar mazu riebuma piegaršu. Labāk izķemmēju savus garos, spilgti rižos matus un iekrītu dīvānā līdz turpmākam enerģijas pieplūdumam.
27. Janvāris 2009
: riebekliibas bez panaakumiem
Pašreiz gribas kļūt līdz riebumam pretīgai, egoistiskai un visādi citādi būt nelietības paraugam, bet neviena pati spalviņa uz rokām nesaceļas, lai balsotu PAR. Atkal apsēžos rāma savā krēslā un cenčos domāt. Vismaz tik daudz, vai atmaksājas tikai sliktais un vai labais aiziet nebūtībā?
Pašreiz gribas kļūt līdz riebumam pretīgai, egoistiskai un visādi citādi būt nelietības paraugam, bet neviena pati spalviņa uz rokām nesaceļas, lai balsotu PAR. Atkal apsēžos rāma savā krēslā un cenčos domāt. Vismaz tik daudz, vai atmaksājas tikai sliktais un vai labais aiziet nebūtībā?
26. Janvāris 2009
: Pirmdienas rīts
Pēc vētrainās nedēļas nogales pirmdienas rīts iesākās pat pārāk labi, lai arī izrādās, ka paziņu lokā ir indivīdi, kas vēljoprojām dzīvo sestdienas noskaņās, jo, neskatoties uz to, ka pulkstens rāda tikai 7:58 no rīta, atskan telefona zvans ar jautājumu, ko es daru. Cik noprotu, mērķis bija pamodināt, bet esmu jau pamodusies kopš 5:30, tā kā šis gājiens neizdevās. Lai nu kā, bet bez draudzīgas apvaicāšanās par manu tagadējo pašsajūtu, nenoklausoties ta īsti atbildi līdz galam, tiek izteikts piedāvājums "atzīmēt" pirmdienas rītu. Apsveru visus par un pret, jo uz mani neattiecas tradicionālā atstrādāšana nedēļas garumā no pirmdienas līdz piektdienai, lai nedēļas nogalē beidzot atpūstos. Kāpēc ne? Lai arī biedē teiciens-kā iesāksies pirmdiena, tā paies visa nedēļa. Man šodienai tomēr bija šādi tādi citi plāni, par pārējo nedēļu nemaz nerunājot, tāpēc jānovēl vien atrast citus brīvpratīgos, kuri pirmdienu var atļauties arī atzīmēt.
Turpinu grauzt cepumu, nobirdinot ne tikai grīdu un galdu, bet arī sevi. Tāda maza neizpratne radās par notiekošo. It kā viss kārtībā, bet nekādi nevar no sevis atraut to vēlmi kādam paspēlēt uz nervu stīgām. Atriebes kāre, bet tik nevar saprast, ko šoreiz nedabūju un kas nu man aizgājis gar degunu. Kas un ko man ir atņēmis?Tāda apbižota sajutos. Laikam dabiska un pavisam sievišķīga vēlme pakašķēties. Jā, pie šīs domas arī palikšu un mierinājumu atradīšu otrajā cepumā, kuri atceļojuši no nezināmas izcelsmes valsts...tomēr garšīgi..apžēliņ, cik garšīgi!
Pēc vētrainās nedēļas nogales pirmdienas rīts iesākās pat pārāk labi, lai arī izrādās, ka paziņu lokā ir indivīdi, kas vēljoprojām dzīvo sestdienas noskaņās, jo, neskatoties uz to, ka pulkstens rāda tikai 7:58 no rīta, atskan telefona zvans ar jautājumu, ko es daru. Cik noprotu, mērķis bija pamodināt, bet esmu jau pamodusies kopš 5:30, tā kā šis gājiens neizdevās. Lai nu kā, bet bez draudzīgas apvaicāšanās par manu tagadējo pašsajūtu, nenoklausoties ta īsti atbildi līdz galam, tiek izteikts piedāvājums "atzīmēt" pirmdienas rītu. Apsveru visus par un pret, jo uz mani neattiecas tradicionālā atstrādāšana nedēļas garumā no pirmdienas līdz piektdienai, lai nedēļas nogalē beidzot atpūstos. Kāpēc ne? Lai arī biedē teiciens-kā iesāksies pirmdiena, tā paies visa nedēļa. Man šodienai tomēr bija šādi tādi citi plāni, par pārējo nedēļu nemaz nerunājot, tāpēc jānovēl vien atrast citus brīvpratīgos, kuri pirmdienu var atļauties arī atzīmēt.
Turpinu grauzt cepumu, nobirdinot ne tikai grīdu un galdu, bet arī sevi. Tāda maza neizpratne radās par notiekošo. It kā viss kārtībā, bet nekādi nevar no sevis atraut to vēlmi kādam paspēlēt uz nervu stīgām. Atriebes kāre, bet tik nevar saprast, ko šoreiz nedabūju un kas nu man aizgājis gar degunu. Kas un ko man ir atņēmis?Tāda apbižota sajutos. Laikam dabiska un pavisam sievišķīga vēlme pakašķēties. Jā, pie šīs domas arī palikšu un mierinājumu atradīšu otrajā cepumā, kuri atceļojuši no nezināmas izcelsmes valsts...tomēr garšīgi..apžēliņ, cik garšīgi!
25. Janvāris 2009
: Kārdinājums
Šis rīts sākās ar jautājumu-cik lielā mērā veselais saprāts iedarbojas uz kārdinājumu? Un cik atbrīvots ir prāts, ja runa ir par vēlmi ieiet sāna ieliņā?
Šis rīts sākās ar jautājumu-cik lielā mērā veselais saprāts iedarbojas uz kārdinājumu? Un cik atbrīvots ir prāts, ja runa ir par vēlmi ieiet sāna ieliņā?
24. Janvāris 2009
: velk uz nepatikšanām
Brīžos, kad neesi drošs ne par vienu, it īpaši jau par sevi, ir lielākā vēlme izaicināt likteni un pašu nelabo pavilkt sev līdzi. Pašreiz sēžu un nevainīgām jēra actiņām skatos tālākajā dzīvokļa punktā un smaidu...jo es zinu, ka būs nepatikšanas, par kurām sabiedrība aizgriezīsies un izliksies neko neredzam. Tomēr tik ļoti gribas vainot apkārtējos, sakot, ka es jau neko-paši vien mani uz šādām domām uzvedinājāt. Bet būsim atklāti, ir cilvēki, kuri neprot dzīvot, nersisinot kārtējās savārītās ziepes.
Brīžos, kad neesi drošs ne par vienu, it īpaši jau par sevi, ir lielākā vēlme izaicināt likteni un pašu nelabo pavilkt sev līdzi. Pašreiz sēžu un nevainīgām jēra actiņām skatos tālākajā dzīvokļa punktā un smaidu...jo es zinu, ka būs nepatikšanas, par kurām sabiedrība aizgriezīsies un izliksies neko neredzam. Tomēr tik ļoti gribas vainot apkārtējos, sakot, ka es jau neko-paši vien mani uz šādām domām uzvedinājāt. Bet būsim atklāti, ir cilvēki, kuri neprot dzīvot, nersisinot kārtējās savārītās ziepes.
8. Janvāris 2009
: Nostaļģija
Ooooho! Atradu netā jau vairakus gadus aizmirstu blogu.Brīnums, bet tas vēl eksistēja. Diezgan interesanti bija palasīt savus 18 gadnieces domu lidojumus, kad "visi jūs esat idioti, es viena tā gudrākā" ir jau pārgajis "pārsvarā jūs visi esat idioti un pārsvarā es arī". Tagad ar savu "mazliet idiotisma katram" mēģinu saprast, kas šo gadu laikā ir tā pa īstam mainījies un kas to ir veicinājis. Visinteresantāk likās vārsmojums par tā brīža fiziskā un emocionālā stāvokļa skatījumu ar 18 gadu stāžu uz 5 gadus jaunāku-" Un atkal kārtējais jautājums radās manā sarežģītajā,ironijas pilnajā personībā. Šodien,skrienot garām spogulim, ieskatījos tajā. Aiz manis un blakus atradās vēl dažas tādas pašas uz sevi paskatīties gribētājas. Nu ko,pētu sevi un negribot nākas paskatīties arī spogulī uz to,kas man fonā-nopietnības iemiesojumi,kas jau mijas ar dramatisku problēmu pārņemtiem indivīdiem. Problēmas ceļ debesīs,lai kaut nedaudz pietuvotos kādai drāmai no kino ekrāna vai vismaz visiem zināmajai ziepju operai. "Viņš ir kretīns.. viņš... viņš..." Ok,dzirdējām visi,ka Tev,tavos 13 ir tādas problēmas,bet,kad pastāstīsi,ko tādu,kas nenes Tavu reklēmu? Es atvainojos....Tev rokās ir žurnāls,kuru Tu pa laikam runājot pāršķirsti... un saruna par "Viņu" pārstrūkst,jo re, žurnālā aktuāla tēma 13 gadniecēm "vīrieši pēc 30" ok...lasi vien,Tev tas noderēs... "
Tā nu skatījos toreiz, bet kā ir tagad? Atklāti sakot biju piemirsusi izvērtēt gadu nesto saprātu un tā (cerams) pieaugumu. Bet kas tad šo gadu laikā ir mainījies? 18 gadīga ciniķe, bet nē, neteiktu, ka pesimistiska, skaudīga, ar vēlmi iekļauties sev tīkamā sabiedrībā. Tāda mazliet pelēka varbūt? Prātīgāka...tīkamāka atvase vairums vecākiem.
Izrādās ir saglabājies arī apraksts par sevi-"Emocionāla būtne,kura vēl meklē
savu vietu. Savā ziņā laimīgs cilvēks.Optimiste dienā, pesimiste naktī.Romantiķe,kura tikai mīl zvaigžņotas naktis,sniegpulkstenītes agrā pavasarī,rozes uz galda un trauslās orhidejassev blakus. Mūžigais noslēpums citiemun sev. Esmu par savas individualitātes veidošanu un pret vēlmi pakļauties baram.Smaida nesēja citiem, problēmu nesēja sev."
Izteikti sevis meklējumi, kuri diemžēl turpinās. Neveiksmīgs sākums? Turpinu lasīt un paliek mazliet sevis žēl. It īpaši par to, ka labrāt paskatītos uz sevi tagad bet jau ar lielāku dzīves bagāžu. Pāris frāzes šķiet īpaši pievilcīgas, kuras nu šoreiz vairs negribas publicēt. Tas lai nu paliek man pašai.
Ko būtu darījusi citādāk? Neko. Apiet problēmas, tiekot cauri veselu ādu? Naivi.
Turpināšu vien gruzt savu cepumu, domāt par šīs dienas gaitām un neiespringt par neiespējamo. Sev atvēlētais laiks internetā atsēdēts.Punkts.
Ooooho! Atradu netā jau vairakus gadus aizmirstu blogu.Brīnums, bet tas vēl eksistēja. Diezgan interesanti bija palasīt savus 18 gadnieces domu lidojumus, kad "visi jūs esat idioti, es viena tā gudrākā" ir jau pārgajis "pārsvarā jūs visi esat idioti un pārsvarā es arī". Tagad ar savu "mazliet idiotisma katram" mēģinu saprast, kas šo gadu laikā ir tā pa īstam mainījies un kas to ir veicinājis. Visinteresantāk likās vārsmojums par tā brīža fiziskā un emocionālā stāvokļa skatījumu ar 18 gadu stāžu uz 5 gadus jaunāku-" Un atkal kārtējais jautājums radās manā sarežģītajā,ironijas pilnajā personībā. Šodien,skrienot garām spogulim, ieskatījos tajā. Aiz manis un blakus atradās vēl dažas tādas pašas uz sevi paskatīties gribētājas. Nu ko,pētu sevi un negribot nākas paskatīties arī spogulī uz to,kas man fonā-nopietnības iemiesojumi,kas jau mijas ar dramatisku problēmu pārņemtiem indivīdiem. Problēmas ceļ debesīs,lai kaut nedaudz pietuvotos kādai drāmai no kino ekrāna vai vismaz visiem zināmajai ziepju operai. "Viņš ir kretīns.. viņš... viņš..." Ok,dzirdējām visi,ka Tev,tavos 13 ir tādas problēmas,bet,kad pastāstīsi,ko tādu,kas nenes Tavu reklēmu? Es atvainojos....Tev rokās ir žurnāls,kuru Tu pa laikam runājot pāršķirsti... un saruna par "Viņu" pārstrūkst,jo re, žurnālā aktuāla tēma 13 gadniecēm "vīrieši pēc 30" ok...lasi vien,Tev tas noderēs... "
Tā nu skatījos toreiz, bet kā ir tagad? Atklāti sakot biju piemirsusi izvērtēt gadu nesto saprātu un tā (cerams) pieaugumu. Bet kas tad šo gadu laikā ir mainījies? 18 gadīga ciniķe, bet nē, neteiktu, ka pesimistiska, skaudīga, ar vēlmi iekļauties sev tīkamā sabiedrībā. Tāda mazliet pelēka varbūt? Prātīgāka...tīkamāka atvase vairums vecākiem.
Izrādās ir saglabājies arī apraksts par sevi-"Emocionāla būtne,kura vēl meklē
savu vietu. Savā ziņā laimīgs cilvēks.Optimiste dienā, pesimiste naktī.Romantiķe,kura tikai mīl zvaigžņotas naktis,sniegpulkstenītes agrā pavasarī,rozes uz galda un trauslās orhidejassev blakus. Mūžigais noslēpums citiemun sev. Esmu par savas individualitātes veidošanu un pret vēlmi pakļauties baram.Smaida nesēja citiem, problēmu nesēja sev."
Izteikti sevis meklējumi, kuri diemžēl turpinās. Neveiksmīgs sākums? Turpinu lasīt un paliek mazliet sevis žēl. It īpaši par to, ka labrāt paskatītos uz sevi tagad bet jau ar lielāku dzīves bagāžu. Pāris frāzes šķiet īpaši pievilcīgas, kuras nu šoreiz vairs negribas publicēt. Tas lai nu paliek man pašai.
Ko būtu darījusi citādāk? Neko. Apiet problēmas, tiekot cauri veselu ādu? Naivi.
Turpināšu vien gruzt savu cepumu, domāt par šīs dienas gaitām un neiespringt par neiespējamo. Sev atvēlētais laiks internetā atsēdēts.Punkts.
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi