| |
[Feb. 17th, 2007|08:29 pm] |
kaut kas it kā sakustas
ieslēdzas displejs
domāju ka šis aparāts
no radīšanas jau ir brāķis
gaiss starp māju sienām sasalst
ap sienām kuras cilvēki būvē
savām tukšajām čaulām
kuras apaugušas ar miesu un asinīm
viņi lasa grāmatas un liek tās plauktos
cilvēki satiek viens otru liek sev blakus
kad rītos pamostamies vieni
redzam blakus sev tos tukšos vākus kas sen izlasīti
kad satiku tevi
zināju ka cilvēki nemīl
tu apliki man ap kaklu ķēdi
es gribēju būt asmens
iegriesties tevī
sajust tavu pēdējo elpas vilcienu
saplūst ar to un palikt...
par šī mirkļa vienīgo liecinieku
palikt ar tevi starp sienām
just tikai kailo pēdu nagu skaņu pret grīdu
dobermaņa acis tev tik ļoti piestāv
lūdzu saplosi mani
ja kādreiz pamodīsies man blakus
iedošu tev pistoli
tu tukšām acīm paskatīsies uz mani
nospied gaili...cilvēki nemīl mēs zinām
sprādziens...sprāga gaiss
kosmos uzsprāga sevī
man iesāpējās tur...kur sen viss ir miris
ceru ka tā bija pēdējā sajūta Sirdslēkme
bet tā nav
mēs nekad nebūsim mīlēti
jo tu zini...
cilvēki nemīl |
|
|