|
Apr. 13th, 2012|05:41 pm |
Tikko palasīju sava mīļuma Cibas ierakstus no seniem laikiem atpakaļ. Dīvaina sajūta. It kā kāda starpība par pagātni, bet pilnīgi vai sirds lūst redzot kādu skumjāku ierakstu. Gribas tur būt un.. tur būt. Nepazīstu viņus, bet šķiet viņi dīvainīši. :p Un labi vien ir viss, kas bijis. Viss novedis pie tagadnes, pie šā brīža, kas ir neizsakāmi skaists. Un nākotne ir mīkla, bet ir intuīcija, ka būs labi.
Gribas dzeju rakstīt. Parasti šī vēlme ir skumjos brīžos. Smeldze, sāpe atklāj skaistumu dvēselēs, kas ikdienā aizmirstas aiz jautrības plīvura. Bet man dīvains miers no laimes, un būtu neizmantots, ja netiktu pierakstīts!!! Es, iespējams, daļu aizmirsīšu. Būtu jauki pierakstīt, lai vienmēr, vienmēr rakstītais vārds ir kā atgādinājums, kamēr es ņemšos pa valodu kursiem un investīciju bankām, un studijām, un citām aktivitātēm, un skriešu un darīšu.
Cilvēki, rakstiet!
Mans mērķis ir vairāk darīt šīs lietas:
Gatavot ēst inovatīvus ēdienus
Rakstīt
Rūpēties par augiem/iekopt garšvielu augus
Zīmēt
Do-it-yourself crafts (jebkas, praktisks, nepraktisks, skaists vai mazliet neizdevies)
Iemācīties tautas skaistumkopšanas metodes (vajadzēja piedzimt mazliet agrākā laikā, tad tas būtu pats par sevi saprotams)
Rūpēties par sev tuvajiem visos veidos, kādi eksistē
Kamēr es to nedaru, nepiepildu savu būtību un fokusējos tikai uz finanšu atvasinājumiem un citām nopietnībām, es reāli nebūšu laimīga. Dodu sev deadline jūlija beigas, lai sakārtotu savu dzīvi. Un, protams, viņa vecās Cibas ieraksti bija tie, kas lika domāt. Atskatīties pagātnē dažkārt ir derīgi, lai skatītos nākotnē. |
|