|
May. 3rd, 2011|02:37 am |
|
Es aizdomājos par savu brāli. Un tas ir laikam kaut kas tāds, kas manī vienmēr slēpsies iekšā un visnegaidītākajos mirkļos izpeldēs. Piemēram tagad, kad lēnām sakārtoju savu dzīvi, tas uzrodas, un es vairs nesaprotu, kāpēc dzīve ir tik negodīga. Un kāpēc man dots tieši tik daudz, cik ir. Ne mazāk, ne vairāk. Lai ko sniegtu citiem? Lai ko pierādītu? Lai izdzīvotu _par_ citiem?? Un kāpēc viens, un ne otrs, un kāpēc tā, ne citādāk. Es zinu, eksistenciālisma jautājumi var piemeklēt jebkuru no mums, bet vismaz man ir iespēja šeit sēdēt pie datora un filosofēt, kamēr citiem nav. Atmiņas izblāv, bet es nekad neaizmirsīšu. :) |
|