| nakts pārdomas |
[Mar. 31st, 2011|01:13 am] |
Pavasaris ir atmodas laiks. Anglijā mana atmoda jau bija, pavasaris tur sākās laicīgi. Dzelteni, violeti, balti krokusiņi pa visu universitātes teritoriju. Narcises kā nezāles, kur pagadās. Čivinoši putniņi jau trijos no rīta iesāk dienu, kamēr manējā tikai beidzās. Un man likās, ka manā dzīvē notiek revolūcija, ka saprotu daudzas svarīgas lietas. Bet, nē, atklājas, ka pārpratu kā neveikla meitene paklūpam aiz saviem soļiem. Bet es atbraucu uz Latviju, te pavasaris tikai vēl sāksies. Cilvēkiem apkārt notiek trakas lietas, un man tiešām žēl.
Es desmit minūtes pirms nolaišanās traucos ar lidmašīnu pāri Kurzemes piejūras ciematiņiem. Debesis bija kristāldzidras. Un mans asais acu skatiens ļāva saredzēt neredzētas lietas. Tie ir skati, ko nekad mūžā neaizmirsīšu. It kā pirmo reizi realizētu savu redzes potenciālu. Es redzēju ciematiņu ēkas, es redzēju 'sīkus' ledus gabaliņus, kas patiesībā izrādījās milzīgi ledus kluči. Es redzēju mazas nozīmes meža ceļus. Es redzēju ēkas. Un tad es ieraudzīju Rīgu, kas šķita tik maza, un tad sapratu: oho, es tiešām esmu augstu...es tiešām varu redzēt daudz. Un tad izsekoju Daugavas līkločiem tāltālu... gribās ticēt, ka pat līdz Ikšķilei.
Tas tāds mazs pašapmierinātības prieciņš, bet būtībā es daudz ko citu esmu ieraudzījusi. Es kristāldzidri vēlreiz ieraugu savā dzīvē visas lietas un nelietas (cilvēkus), kas ir simboli tai skaistajai jūrmalai, pēc kuras ilgojos. Tai vienīgajai, pēc kuras ilgojos. Es biju gribējusi iegremdēt savas basās kājas tās smiltīs, bet dzīve piespiež braukt apkārtceļus un es atradīšu citus veidus 'kā uzsūkt Latviju', citējot dažu labu mīļu.
Un mans pavasaris vēlreiz sākas.
Un šobrīd mani ieskauj visskaistākās atmiņas pasaulē! Mana istaba ir kā skaists muzejs, es staigāju un jūsminos.
Un es mīlu Paulu. :) |
|
|