| dzejolis |
[Dec. 28th, 2009|04:42 pm] |
Cerība.
Mīlestības iesākums
Tā kā silta un plaukstoša roze
Iezied sirdīs.
Tā aizrauj sev līdzi,
Paķer aizraujošā lidojumā,
Kur sapņi savijās ar realitāti,
Kur skaistums ir sāpīgs,
Kur neziņa un apbrīns, un
Harmonisks miers
Saplūst vienā.
Bet tā tomēr ir degsme.
Kad sirds šalc un tic, un trako, un lēkā,
Un met kūleņus un ritentiņus.
Tā smaida, bet nav mierā.
Tā apdomā.
Apdomāšana. Apcerēšana.
Vai tomēr cerēšana pa apli,
Apkārt un ap, bez gala un malas
Kā čūska, kas norijusi savu asti.
Cerības netiek piepildītas.
Cerības kā auksti akmeņi
Grabēdami iekrīt bleķa spainī
Bez nekādas naivas romantikas.
Bet citādi nevar. Ir jācer. |
|
|