| |
[Aug. 27th, 2009|09:21 am] |
Es pieņemu, ka klinšu siena pēc gadiem varētu nešķist pārbaudījumiem pilna..Bet pagaidām ir daudz kur augt! Ojā.. Pagājušajā reizē tiku praktiski uzvilkta augšā, tas ir, ilgi sanāca atpūsties, kamēr manas rokas saņēmās mani uzvilkt, bet es tomēr baltajam kvadrātiņam tur augšā pieskāros. :)
Forša kompānija, kārtīga fiziska slodzīte (pēc kuras brīnumainā kārtā nesāp vairs muskuļi) un, pats galvenais, spēja NEbaidīties no augstuma ir tiešām īsta laimes formula! Tie, kas mani pazīst, zina, cik ļoti mani mēdz pārņemt akrofobija, bet uz sienas, esot tur augšā, jutos vareni. Gribētos braukt uz kalniem, būt vēl augstāk. :)
Special thanks to Sanita, who is now my official climbing buddy, haha :D |
|
|
| |
[Aug. 27th, 2009|11:49 am] |
Cilvēki mani pazīst kā personu ar ambīcijām. Krīzes (par dižķibeli es to nesaukšu, man labāk patīk vārdu salikums "ekonomiskās aktivitātes samazināšanās") laikā secinu, ka ir jānolaižas uz zemes, un tā kārtīgi. Un man tas patīk, tiešām! :)
Katru dienu lasot ziņās par aizvien jauniem ierobežojumiem/slēgšanām/reogranizācijām, es tomēr daudzus no tiem atbalstu. Ok, es nerunāju par pensionāru apdalīšanu un netaisnību pret medicīnā strādājošiem, bet, jā, kāpēc jau iepriekš dažādas sporta un mūzikas skolas nevarēja apvienot un restrukturizēt ministriju darbību? Es ticu, ka šis pārmaiņu laiku atnesīs labākas vēsmas... vismaz tā mums stāsta ekonomikas teorija. |
|
|