rururuu

par guļvietām, kamēr joprojām spītīgi neeju gulēt

Thu, 05 Jan 2012 04:03:28 GMT

Vai ir kāds vēl nožēlojamāks par cilvēku, kas bēg, jo baidās, un tajā pašā laikā baidās no tā, uz kurieni bēg, jā, protams, ir. Nu un?

Nu un , cita starpā, ir viena patiešām lieliska frāze latviešu valodā. Apdomājiet to!

Stāsts īstenībā ir par to, ka šī cilvēka dzīves telpā fiziski ir vēl trīs guļvietas + paša cilvēka guļvieta. Garīgajā telpā – neviena no tām. Nākošajā dzīves telpā gaidāma tikai viena.

Guļvieta, protams, ir vieta, kur gulēt. Un guļvieta ir zināmas saistības, ja šī guļvieta saistīta ar citu guļvietu. Tas nenozīmē obligāti apvienošanos vai dalīšanu, bet arī līdzpastāvēšanu. Guļvietā tomēr mēs liekam daudz uzticības otras guļvietas apdzīvotājam, bet uzticība, tā veido saistības. Mēs labprātīgi neguļam vienā telpā ar kādu, kam ne mazākajā mērā neuzticamies.

Daži domā, šis cilvēks liels. Četras guļvietas, vai ne. Zvaigznīte (drīzāk gan zvaigzne, jo liels). Vismaz tā viņš ir droši vien ir izgūlies. Bet tie, kas uzticas, tie zinās - katru nakti visnecilākajā stūrī mazs embrijs cīnās; vai iedomājies, ko tas vispār nozīmē – katru, ikkatru dienu izaugt lielam?

Trīs tukšas guļvietas, tās rada bailes, nedrošību. Tāpat, kā bērniem, kam visādu iemeslu dēļ tiek sačakarēta izpratne par ģimeni, kam kaut kas ļoti trūcis, tā mūsu mazajam cilvēkam ik reizi jāaug, jo lielums rada kaut kādu ideju par stabilitāti, lielums nozīmē pārliecību, varbūt pat visu patiesību kā tādu. Un katru dienu ap vakarpusi jāprotas vien atsēsties no sava svara un saprast, ka stulbi. Un tieši šādā gadījumā tieši tik banāli, cik tas tā skan, līdz visiem neironiem un kapilāriem beidzot aiziet sajūta, kas ir rokas, rokas klēpī saliktās.

Un tad ir viena guļvieta, otra varenā opcija, uz kuru iet (bēgt taču, protams). Ir pavisam skaidrs, no kā jābaidās. Bez tukšumiem savā telpā, kāpēc lai embrijam ienāktu prātā, ka kaut kas nav kārtībā - jeb kur lai rodas ideja, ka ar sevi vien nepietiek? Kāpēc lai viņš vispār iedomātos augt?

Tātad, vai nu augt katru dienu un nevis vairāk, bet tikpat, katru reizi no jauna, vai neaugt vispār.

Ā, nu tagad droši vien beidzot jāpasaka, ka vispār jau skaidrs, ka visa tā problēma ir garīgajā telpā. Es tikai tāpat. Gribēju izstāstīt.

Thu, 08 Sep 2011 19:52:45 GMT

un joprojām.

eu, nu. kas tas ir?
es gribu iet gulēt. bet es gaidu katru dong-dong--dong-

Thu, 08 Sep 2011 19:40:01 GMT

šajā stundā skan baznīcas zvans.

Thu, 01 Sep 2011 14:54:51 GMT

gaandrīz uzrakstīju, ka man bēdīgi, bet neuzrakstīju.
jo tak ar Moljēru tā nemaz nevar būt.

un vēl kāds man stāstīja, ka super netto esot bijušas sieviešu pusgarās zeķubikses, nu bāc, kur es biju?

c'est fantastique, vivre ici

Sat, 02 Jul 2011 00:01:41 GMT

nē, bet trijos naktī pie manis maskačkā nevis zobus dauza, bet gan uzbliež visam rajonam tādu makten patētisku dziesmu franču mēlē un jūtamā dzērumā (un tomēr tīri pieklājīgi) plēš to savu sirdi līdzi.
nu, pilnīgi vai sajūsma

zupastrauks akvārijs un sautēta plauša

Tue, 07 Jun 2011 07:33:20 GMT

tāda nožēlojama dzīvokļa aina pie manis:
Kalmāris, nabags, ja vispār pakustas, tad tā žēli paplīvina spuriņas un atkal lēnām uz mājiņas pusi. tas būtu plauktiņu līmenī, bet grīdas līmenī esmu es - izplājusies želeja, - grūši velku elpu.
no griestiem uz muguras pil karstuma lāstekas, bet caurvējš iestiepj dzīvoklī ielu.
nu, un precīzs kā aizejošs vilciens tikko blakus izplājies hamlets nogārdzās (jo tā es to dzirdēju) buuuut vaaai nebuuuuut taaaaaa

stiprā tante

Sat, 07 May 2011 19:59:41 GMT

Bet šovakar es esmu kājās, jo tā vien šķiet, ka tās būs palikušas vienīgās, kuras man kaut kur nav gadījies nejauši piemirst. Principā es pat varu uzskaitīt, kur mani šobrīd var sastapt:
1)burvīgā mini dūrītē palika sažņaugts mans rādītājpirksts, neskatoties uz to, ka pie šīm dūrītēm jau ceturtdien bija palikušas tādas lietas, kā plaukstas, acis un visvairāk jau sirds
2)rokas galīgi aizmirsās notīt nost no māsas, dikti daudz tās laimes tomēr
3)greenwoodā līdz ar atstāto žaketi jābūt klāt arī pleciem un krūtīm; visticamāk arī mugura varētu mētāties kaut kur turpat
4)vēders un galva pēc "Smilšu vīra" neapšaubāmi izdaiļo Operas II balkona pēdējās skatītāju rindas pašu vidu
5)bet par smadzenēm runājot, varu tikai minēt. Un šobrīd es diezgan pieturos pie versijas, ka tās meklējamas kaut kur spilvenā

Nu, bet kājas ir, un tas ir jauki. Tā jau tautā mēdz runāt, ka stipriem cilvēkiem vajagot spēt vienmēr noturēties uz kājām, arī tad, ja gāž gar zemi. Man gan sāk rasties aizdomas, ka šito izgudroja tantes trolejbusos.

Fri, 29 Apr 2011 08:30:04 GMT

Taču kopumā šobrīd es lielākoties domāju par māsu - divi - vienā, un par tuvo brīdi, kad šī akcija būs beigusies.
Rokas visu laiku nemierā un vakar - kur tik eju, tur tik bļaujoši bērni. :)

Fri, 29 Apr 2011 08:05:41 GMT

Stāvu pie loga, ēdu konču. Vienlaicīgi un visnotaļ vienādā veidā uz palodzes uzlaižas 2 baloži; es sastingstu (končas pusīte centimetru no mutes, bet nedrīkst), viņi tāpat. Kurš pirmais pakustēsies – stulbs un ar smirdīgām kājām. A izrādās, viņi abi tādi –

Aizlidoja vienlaicīgi

Un visnotaļ vienādā veidā

Tue, 26 Apr 2011 23:23:56 GMT

šī nedēļa ir tik piestūķēta, ka tūliņ izsprāgs pogas.
bet es, es turpinu slēpties.

kas izklausās apmēram šādi:

gulbji apēda mazo pirkstiņu

Wed, 23 Feb 2011 23:36:31 GMT

piedošanu visiem no LNO, bet es tur tiešām neko nevaru darīt; es esmu negauša, jā, grābēja, rīma. tāda riktīgi lunkana, nobadojusies dēle.

tikko pārrakstīju visu jūsu programmu savā plānotājā.

Fri, 21 Jan 2011 23:41:36 GMT

uznāca divdesmit gadi un tagad ir Kalmār(i)s.
diezgan stulbi.

Tue, 11 Jan 2011 22:27:18 GMT

pēc teātra mamma ar tēti speciāli uznāca pārbaudīt asiņu smaku un manu pilnīgi aptrakušo orhideju, kura nesmird un šorīt atvēra savu 17. ziedu.
teica, ka nekas te nesmirdot. nu ko, tad varbūt ir otrādi un manas asinis smird pēc žūstošas veļas?

par ļaunumu

Tue, 11 Jan 2011 13:01:57 GMT

žūstošas veļas smarža šajā dzīvoklī nepavisam nav kaut kas sentimentāli poētisks, jo man viņa tad tā viegli smird pēc asinīm.
nē, tiešām - šitā viss smird tad, kad tikko beidz asinis tecēt pa degunu. kad tā ir izžuvusi (ne jau asins degunā, bet veļa), viss normāli.
varētu padomāt, ka tā veļas diena ir kaut kāds baiss slaktiņš vai drēbju spīdzināšana.

thanks to tunak_tunak_tun, kas iekopēja šo burvīgo TVNET horoskopu!

Sun, 02 Jan 2011 22:10:59 GMT

Mežāzis. Arī Jaunajā gadā, kā ierasts, centīsies dominēt, izsakot savu viedokli kā vienīgo pareizo un uzsverot savas darbaspējas un prasmes[..]Kā jauna meita tielēsies, svarīgu jautājumu pieņemot. Tā vari palaist garām labu izdevību. Esot sabiedrībā, atsakies no cinisma un atstāj mājās savu depresīvo garastāvokli[..]

mežāži te izklausās pēc pilnīgi normāliem čaļiem. un čalienēm, protams.

Wed, 29 Dec 2010 10:06:39 GMT

Maikls Džeksons noteikti ir miris. un pārdzimis kovārnī. un apmeties maskačkā. man kaimiņos. uz jumta.
jo nu šitā dancāt pa sniega virsu..

upd. ā nē, otrādi - Maikls Džeksons pats bija pārdzimis putns, jo tagad pēkšņi visi kaimiņkovārņi sāka demonstrēties.
ai, žēl. man jau likās, ka esmu ievākusies pie pašas Slavas (atkārtojot to vārdu daudzas reizes, viņš neizbēgami sāk izklausīties pēc kaut kā pazemojoša. hm. bet nu tik un tā!)

Mon, 20 Dec 2010 21:29:04 GMT

a es, kāpjot 15.trolejbusā, lasu Bereļa "Latviešu literatūras vēsturi" un ķiķinu.

Sun, 19 Dec 2010 23:32:40 GMT

es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tante, kāpjot 15. trolejbusā, pārmeta krustu!

Sat, 18 Dec 2010 17:14:14 GMT

ja ne gleznošana, man būtu daudz vieglāk kādā brīdī nejauši ielaist pa durvīm to traki drūmo vientulības sajūtu. bet ziema, maita, šogad provocē.

sētnieki gan besīgi. es arī drusku

Fri, 10 Dec 2010 09:31:36 GMT

šķiet, rajonā priecīgākais par svaigajām kupenām ir lielais kaimiņu suns. tagad skatos, kā šis tādā mierīgā garā ik pa brīdim iebīda ar purnu kucēnu sniegā, lai tai mazajai utei vismaz pāris sekundes būtu kaut kas cits, ar ko nodarboties, nevis tikai nonstop lēkāšana lielajam uz galvas vai cita veida kretinēšana.
bāc, cik viņi ir forši!

Sat, 04 Dec 2010 00:20:03 GMT

man tikai tagad pieleca, ka, iespējams, maniem skaļajiem mājieniem par to, ka man kaut kāda savā tualetē pīpējoša loha dēļ smird vannasistaba (kas ir diezgan liela daļa no visa mana dzīvokļa), visticamāk nav nekādas jēgas, jo te taču gandrīz visi ir krievi, un krieviem droši vien tās sūdzības latviešu valodā ir tādi paši kaķa ņaudieni, kādus izdod tas svītrainais spalvu kamols pie mājas, kurš aizvien neļauj man normāli izmest atkritumu maisu konteinerā.

vai arī uz dažiem jautājumiem man jāpārstāj atbildēt godīgi.

Mon, 29 Nov 2010 17:52:40 GMT

es zināju, ka man nepatīk mans dzīvokļa saimnieks!

ā nē, bet uz jautājumu, vai viņš labi runājot latviski gan es nespēju atbildēt godīgi.

bet pētersīlis ir atteicies pavisam. bērēs dziedāšu Joe Dassin - Salut! īpaši piemēroti nav, bet vismaz būšu izvedusi to nabagu līdz galam.

demain

Mon, 15 Nov 2010 19:43:59 GMT

esmu tikai nomainījusi pieslēguma veidu, nopirkusi dažus eiro papīrīšus, aizņēmusies somu un fotoaparātu no māsas, bet mans pētersīlis laikam visu nojauš un sāk sprāguļot jau laicīgi.

jāiet skaitīt viņam franču dzejolīti un nogriezt lielākos zarus.

tuvojas ziema, jāsāk vilkt slēpes laukā

Wed, 03 Nov 2010 07:24:36 GMT

šodien guvu ~~bērnības~~ deviņpadsmitgadības traumu.

nezinu, varbūt būtu nedaudz vienkāršāk, ja sekojošais teksts būtu tāds, par kuru rakstīt "turpmākais teksts satur šokējošu informāciju, cilvēkiem ar vājiem nerviem iesakām sēdēt biksēs", bet tas ir nekas cits kā:

Teātrī mūs visas, izņemot divas meitenes, savietoja zālē par tādu kā slaloma trasi, kura tām izņēmuma meitenēm jāizslēpo (lasi, jāiziet no viena gala līdz otram, nepieskaroties mietiem) ar aizvērtām acīm, bez taustīšanās. Kad tas darīts, maina lomas. Pienāk mana kārta, aizveru acis, saprotu, ka ir kaut kā baigi neomulīgi, bet nu es, protams, kā jau braša meitene nemaz netaisos tā uz vietas padoties. Pēc neilga laiciņa saskrienos ar otru slēpotāju, pasaules izjūtas niecīgie pārpalikumi izšķīst kā cepumi tējā, un sajūta ir vienkārši katastrofāli biedējoša. Mani soļi aizvien vairāk sāk tuvoties puscentimetra garumam un piefiksēju, ka seja ir saņurcījusies tā, it kā kāds man atkal skalotu deguna dobumu, bet tie sasodītie mieti, es taču dzirdu katru, kura sāk smaidīt, dzirdu, kā viņas elpo (bet tajā pašā laikā tur reizē ir arī dezorientējošs klusums) un pārāk ļoti mēģinu sajust viņu enerģiju, līdz ar to nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka viņas ir vienkārši visur un cieši blakus. Tā ir klaustrofobija neierobežotā telpā.

Pēc gandrīz piektdaļgadsimta mani beidzot apstādina un liek atvērt acis. Es stāvu teju ar degunu krāsns skurstenī apmēram divus trīs soļus no vietas, kur es sāku savu trasi. Visiem prieki.

Man nē.

Vispār patiešām nesmieklīgi manā gadījumā, bet uzdevums bija brīnišķīgs tādā ziņā, ka es pēc tā sapratu lietas, kas citādi man neienāktu nemaz prātā vai arī kuras man vienkārši bija pārāk grūti saprast.

Tā, lūk.

bet vispār man iet labi, turpinu ostīt terpentīnu.

Mon, 01 Nov 2010 21:08:33 GMT

ņammāju no sestdienas palikušās vīnogas un atcerējos kādu brīnišķīgu sarunu, kura izvērtās par neilgu, bet karstu disputu.

"ROZĪNES IR VĪNOGAS, BET VĪNOGAS IR ARĪ ROZĪNES"

man joprojām liekas, ka šito jau nu vajadzētu visiem saprast.