rururuu

nezinu, varbūt būtu nedaudz vienkāršāk, ja sekojošais teksts būtu tāds, par kuru rakstīt "turpmākais teksts satur šokējošu informāciju, cilvēkiem ar vājiem nerviem iesakām sēdēt biksēs", bet tas ir nekas cits kā:

Teātrī mūs visas, izņemot divas meitenes, savietoja zālē par tādu kā slaloma trasi, kura tām izņēmuma meitenēm jāizslēpo (lasi, jāiziet no viena gala līdz otram, nepieskaroties mietiem) ar aizvērtām acīm, bez taustīšanās. Kad tas darīts, maina lomas. Pienāk mana kārta, aizveru acis, saprotu, ka ir kaut kā baigi neomulīgi, bet nu es, protams, kā jau braša meitene nemaz netaisos tā uz vietas padoties. Pēc neilga laiciņa saskrienos ar otru slēpotāju, pasaules izjūtas niecīgie pārpalikumi izšķīst kā cepumi tējā, un sajūta ir vienkārši katastrofāli biedējoša. Mani soļi aizvien vairāk sāk tuvoties puscentimetra garumam un piefiksēju, ka seja ir saņurcījusies tā, it kā kāds man atkal skalotu deguna dobumu, bet tie sasodītie mieti, es taču dzirdu katru, kura sāk smaidīt, dzirdu, kā viņas elpo (bet tajā pašā laikā tur reizē ir arī dezorientējošs klusums) un pārāk ļoti mēģinu sajust viņu enerģiju, līdz ar to nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka viņas ir vienkārši visur un cieši blakus. Tā ir klaustrofobija neierobežotā telpā. 

Pēc gandrīz piektdaļgadsimta mani beidzot apstādina un liek atvērt acis. Es stāvu teju ar degunu krāsns skurstenī apmēram divus trīs soļus no vietas, kur es sāku savu trasi. Visiem prieki. 

Man nē. 

Vispār patiešām nesmieklīgi manā gadījumā, bet uzdevums bija brīnišķīgs tādā ziņā, ka es pēc tā sapratu lietas, kas citādi man neienāktu nemaz prātā vai arī kuras man vienkārši bija pārāk grūti saprast.

Tā, lūk.