Es pilnīgi atklāti atzīstu, ka man tas bija kā pamatu zem kājām, kad izrauj-puni, sasitumi, nobrāzumi, kas zin, lūzumi? varbūt nāve?nē, nāves nav diemžēl-miesa pūžņo un cenšas sadziedēties-maitai maitas daba un izdzīvošanas dabiskais instinkts jo spēcīgs.Ar to tad arī visur liekos.
Pumpa degungalā gan neuzmetās, bet īstenībā...mammas augonis jau bija tik pat kā arī mans augonis.
Bet bez tā nebūtu iespējams piedzīvot, kā tas ir, kad turas uz tukša gaisa, kā tas ir saprast, ka mirklis nav visa mana dzīve un ka visa mana dzīve nav mūžība, kā tas ir, kad tukšs gaiss piepildās ar Mīlestību.

bet tagad taustos.un ir ciešanu nedēļa.
Tad līdz 27.
Bon vouage