Man šodien viens no svinīgajiem retajiem gadījumiem, kad kāds skaidri un gaiši pasaka nē.
Lūk, tāpēc vien sports ir brīnišķīgs, tur ar tēlošanu tu nekad nesasniegsi tik daudz kā ārpus sporta.
Tāpēc nebaksties man te virsū ar savām filozofijām.
Ar sportu ir tā, ka tu atšķirībā no citiem dzīves gadījumiem tiešām esi piedzīvojis, ka īsts smags fizisks darbs tikai dod patiesi labus rezultātus un gandarījumu.Viss cits ir blefs.Un pats vērtīgākais, ko tajā visā saprast ir tas, ka smags fizisks darbs tajā visā tiešām ir pats vērtīgākais.Un visvairāk jau ticībā.
sportistiem varbūt tieši to vajag parādīt.te, protams, tīri dabiski rodas duēlis sarp komunikāciju un sportu.un sports jau ari var būt viskāds.

eh...nu, kur man bija prāts pirms gada?es par to maģistru vēl joprojām...

Un veel es domaaju par to neprātību, to garīgo bezrūpību un muļķību-iekāri, laimi un to pašpaļāvību, kas, galu galā nogalina.un nevar noliegt, ka tas viss arī ir sportā.tas viss vēl joprojām ir manī.
tikai apzinātās (prātīgās) alkas citas varbūt.