Ja tā padomā man tiešām laimējies būt ar, starp, būt tiem, kuri raudāja.
Ne jau katram gadās tāds mācītājs, kurš spētu tā izdarīt, lai raudu nevienam it kā nemirstot.
Tik skaisti. Tik īsti, kā kāds teiktu.
Ir pašai par ko tagad papriecāties.
Piedo, Dievs.
Bet es laikam pa īstam nenožēloju.
Un līdz galam ļoooti daudz ko nesaprotu.
Lai, nu, paliek, ja tā vajag, tad vajag.
"Sāpi vajag izsāpēt"-kurš to teica?

"..kāds puisis streipuļo pa trotuāri
tam neredzamas dzeloņdrātis pāri,
un plecos spārni slapji, salauzīti,
bet meitene to pasauc, kā par spīti.

Viņš acīm meklē, kas to pūlas biedēt
sauc meitene: "kāp augšā spārnus dziedēt!"
"Ir galīgs vakars...", puisis atbild vārgi,
bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi.

Tā viņu apkops, nomazgās un glāstīs,
vēl pasaku par nākamību stāstīs,
tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs,
jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē.

Ak, iztēle,kas māņus uzbur klusi,
stāv meitene nevienu nesaukusi.
"Ir galīgs vakars...", tāpat dungo viņa.
Es padodos un nomirst sirdapziņa."