rums_

Es tik sen neesmu bijusi viena. Man tas pietrūka Maskavā. Stass visu laiku bija kaut kur pie horizonta, vērojot mani un viņaprāt īstajā brīdī iejūtoties D'Artanjana lomā. Marina pie otra horizonta, dzerot čūsku indi un vērojot mani ar savu visu redzošo aci.
Te Meksikā es guļu 4 stundas naktī, jo nav laika. Ir jāstrādā un jāizjūt karstā Mehiko, jādejo uz ielām un jāreibst no karstajiem meksikāņiem. Robežas izzūd.
Steven ir palicis, mazliet auksts gandrīz kā es. Viņam tas nepiestāv, un tā nedrīkst būt, vienkārši nedrīkst, viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem, es nenovēlu viņam to aukstumu, kas ir manī. Viņa jaunais draugs viņu dievina, bet Steven ir novilcis robežas, kuras viņš negrib pārkāpt un neļauj savam jaunajam draugam tās pārkāpt. Visticamāk beigās būs pusotra lauzta sirds.

Dejot, tik tuvu ar svešinikeu, ka var sajust viņa silto miesu, nojaust, ka tā ir mazliet mikla. Viņa rokas, kas pievelk mani tuvāk, mēs elpojam vienā ritmā, skatoties viens otram acīs un iekarojot deju grīdu, ļaut būt vadītai, bet tajā pašā laikā cīnīties par iespēju vadīt deju. Tā ir bauda, kas ļauj aizmirsties. Slidināt ledus gabaliņus, kas tiko izvilkti no dzēriena glāzes, pāri lūpām un kaklam. Turpināt dejot, kaislīgi un ātri, ritmiski, tik tuvu, ka liekas, ka drēbes traucē.
Kopš pirmdienas es esmu nodejojusi divus manolo pārus.