rums_

Es gribu būt šokolādes gabaliņi uz pamkūkām, kas izkūst un pēcāk paliek uz tavām lūpām, šādā sestdienas rītā kā šis. Mans Londonas dzīvoklis ir kluss, tikai saulains. Steven joprojām ir atlūzis dīvānā ar telefonu pie auss, laikam vakar vakarā zvanījis savam jaunajam aizraušanās objektam. Steven smaida. Man ir tā sajūta, ka man un Stasam viss izdosies, jo tad, kad mums ir labi, tad ir tik labi, ka ar to pietiek, un iespējams mums nebūtu tik labi, ja mēs nezinātu, ka var būt arī citādāk. Saule kutina manas pēdas, kas ir atspiestas pret balkona malu un cigarešu dūmi signalizē, ka jauna diena ir sākusies.

Ieaijā mani miegā ar stāstiem par mums, izliekoties, ka es esmu tā, ko mīli un par ko stāsti. Ved mani uz Kannām, Vidusjūras piekrasti, Monako un Nicu. Mīļais, es diezin vai atgriezīšos mūsu Maskavas dzīvoklī. Es aizbraucu ar vienu ceļa somu, man vairāk nevajag. Tā pati bija smaga.