Kāzas ir viena jocīga padarīšana, vismaz šīs, kurās pēc visiem kašķiem un lauztām sirdīm Olivia un Brian salaulājās. Steven man bija pielipis kā bērns mātes brunčiem, savukārt otrā ausī man dziedāja Helena, kas bija novērojusi to, ka Olivia ir mazliet apaļa, droši vien gaida bērnu, tad jau sanāk, tad jau sanāk, ka tas viņiem abiem ir nopietni. Vēl viņa man pastāstīja, ka Olivias vecāki esot gauži prasti, jo nesaprotot, kas jādara ar daudzajiem galda rīkiem, man viņi abi tīri labi patiki, jo bija sirsnīgi. Sirsnība ir tas pēc kā es esmu noilgojusies. Savukārt Steven man dūdoja ausī par to, ka Brian to meiteni nemīlot, un viņa viņu nesaprotot un nekad nesapratīšot kā viņš saprotot Brian. Beigu beigās Steven satika kādu no kāzu viesiem un vakaru pavadīja viņa sabiedrībā. Olivia ir atsvaidzinoša pēc Helenas, ar viņu ir viegli saprasties. Viņas kleita bija gaisīga, kleitas augšdaļa bija izšūta un sakrokota, apakšdaļa brīvi krita, kājās viņai bija kurpītes, kuras varētu būt piederējušas Pelnrušķītei, tās bija sudrabotas, un viņas mazās pēdiņas izcēlās, kad tās pazibēja zem visām cakām un cakiņām. Something old, something new, something borrowed, something blue. Viņai bija vecāsmātes sudraba rokas sprādzes, jauna kleita, aizlienēti auskari ar tirkīziem no savas bērnības draudzenes Lindas un zila piespraudīte zieda formā. Kleita bija bēši iedzeltena, maiga. Es ielūdzu Olivia un Brian pie sevis uz Maskavu. Mēs ar Stasu bijām paraugpāris, tik skaisti un iemīlējušies, lai kā man gribētos vainot Helenu pie saviem kruīza brauciena izgājieniem, es to nevaru, jo es viena esmu vainīga. Es neesmu pateikusi Stasam, bet man ir aizdomas, ka viņš to jau varētu zināt. |