rums_

Stass ir stiprs. Viņa rokas atstāj uz manis nospiedumus, tie ir uz gurniem, plaukstu locītavām, potītēm un iespējams vēl citur.
Tas nesāp, jo viņš ir maigs, bet tajā pašā laikā uztājīgs. Viņš var skatīties man acīs ar skatienu, kas liek zaudēt realitātes izjūtu, klausīties manus vārgos mēģinājumus pretoties, raut nost manas drēbes, ar otru roku noturēt manas rokas, lai es netraucēju izģērbt mani. Viņš var iečukstēt man ausī, ko viņš grib, liekot saprast, ka man nav izvēles. Tas mani apmierina, jo man patīk šī iespēja, ka man nav izvēles, ka kāds ir izdarījis izvēli manā vietā.
Viņš var mani pacelt ar vienu roku, uzlikt uz lets, brutāli iegūt, un man nav sajūtas, par priekšspēles iztrūkumu. It is all so intense.