Stass mani lutina. Viņš cienā mani ar karstu tēju pēc pastaigam pa pilsētu, tur mani, lai es nenokristu, ejot pa slideno ielu, naktīs neļauj nosalt un rītos modina ar karstu kafiju. Viņš man liek smaidīt, sen tam nav bijis iemesla. Tas viss kopā man liek izskatīties mazliet apgarotākai un laimīgākai.
Mēs esam pretstati, viņa āda ir karsta salīdzinot ar manējo, rokas stipras, dažreiz pat mazliet par stipru, tās ir atstājušas nospiedumus uz maniem gurniem un plaukstas locītavām.
Man ir tik labi, ka es nevēlos braukt prom, bet tā diena tuvojas. Ja tas būtu mans otrs S, visticamāk es piesistu ar kāju pie zemes un uzvestos ka gražīga meitene, un paliktu te, bet tagad es esmu cita, es esmu reāliste.
Mēs esam pretstati, viņa āda ir karsta salīdzinot ar manējo, rokas stipras, dažreiz pat mazliet par stipru, tās ir atstājušas nospiedumus uz maniem gurniem un plaukstas locītavām.
Man ir tik labi, ka es nevēlos braukt prom, bet tā diena tuvojas. Ja tas būtu mans otrs S, visticamāk es piesistu ar kāju pie zemes un uzvestos ka gražīga meitene, un paliktu te, bet tagad es esmu cita, es esmu reāliste.