Šorīt 9os es jau biju izgulējusies, tāpēc es cēlos un gāju Lisabonas ielās. Es nejauši atradu kino teātri, kur rādīja vecas filmas, noskatījos Gone With the Wind portugāļu valodā. Šo filmu es zinu no galvas. Katru reizi to skatoties es apraudos, šodien iespējams es apraudājos gaužāk nekā parasti. Man nav ieteicams skatīties filmas, jo es visu pārāk saistu ar sevi un visur ielieku savas problēmas. S grib atbraukt pie manis, lai kur es arī būtu, bet es nezinu vai es viņam to gribu atļaut. Man ir labi tā kā man ir, man ir miers, cik nu tas ir miers, es esmu dzīva, es nepūstu no iekšpuses, es kontrolēju visu, ko es daru. Es pati esmu noteicēja par savu dzīvi. Man nevajag nevienu, kas man piedāvā iedzert vai kā citādi izklaidēties. Iespējams es negribu izklaidēties. Es neesmu viņu satikusi jau sen, bet es zinu droši to, ka es esmu nelaimīga, man nav nemitīgi svētki apkārt, es esmu izslēgusi karuseli un es varu atšķirt krāsas un tēlus. Dzīvē ir prieki, smiekli, svētki un ir asaras, skumjas, ikdiena. Man ir iestājusies ikdiena. Es zinu, ka nāks svētki, bet vēl nav laiks, jo man ir bijuši svētki pārāk ilgi. |