Linda

man liekas, ka liktenis man lūdz piedošanu.

šodien redzēju purčikā krauķi ar ļoti baltu knābi, nebiju iepriekš redzējusi. tagad baigi priecīga cepšu kanēļmaizītes un siermaizītes, un ēdīšu tikai siermaizītes un tikai kamēr siltas.

uzglūn diplomdarba zombijdzīves nogurums un šķiet, ka dvēsele plīst strēmelēs, un es visu redzu un uztveru kā audumu, kā diegu pavedienus, reizēm nedaudz plīstošus vai grūti attinamus, reizēm gludus un vispār dažādās faktūrās.
morāls nogurums nepazūd pēc labas miega zāļu nakts, arī sasmakušās domas īsti nevar izvēdināt atverot logu.

8 no rīta taisni kritu arā no gultas un iekšā rīta aukstumā. skatījos uz žagatām un sapratu, ka viss būs labi. izkritu no tumšās bedres, iekrītot saulainajās dienās. redzēju virkni ar sapņiem, kas šķita kā trauksmes signāli, jo tie bija atpakaļceļš uz iekšējo harmoniju.

visnepatīkamākie tagad ir rīti, kad es pamostos ar atmiņu, bet izkāpju no gultas ar apziņu, ka tagad tā ir tiešām tikai atmiņa, kura negrib tik ātri aizmirsties.

jauna dzīve sākas līdz ar jaunu cibu!