| 6:44p |
Par daudz. Tā vienkārši.
Gribētos citēt, lai citi saprastu. Bet te nav neviena, kuram vajadzētu to saprast.
Esmu šodien tik pat nožēlojama, cik tie, kuriem es to pārmetu. Ak, es lielā, ļaunā mele. Nobijos un nepateicu, cik ļoti mīlu mieru. Šķita, ka viņu soļi, aptraipīs un padarīs vulgāru manu istabu. Manas atmiņas.
Tas, ko man vajag.. hmm.. tas nenāk. Un nekad arī neatnāks. Es teikšu, ka ticu liktenim un tāds ir mans liktenis. Es to nevaru mainīt. Nē! Drīzāk - nedrīkstu.
Es tomēr esmu tas 5gadīgais bērns, kuram lemts lūkoties tikai vienā stūrī un, kurš neko tālāk neredz par stūri.
Un atkal sods. Sods par sirdi. Un par to, ka spēju just.
Varētu vienkārši neiegādāties atstarotāju kādā naktī. (nav vērts uztraukties. tas ir tikai atkārtojums.) |