aizstaigājām ar īī un viņas cookie līdz jūrakmeņiem


kā izrādās, aberdīnā puslīdz centrā dzīvo trusīši - ir tāds visnotaļ stāvs kalnveidīgs kaut kas, kur ir zāliens, koki un narcises. redz, es mēģināju iet padraudzēties ar kādu no čuzīšiem. tas, saprotams, tik labi neizdevās - kad mēģināju vienam tuvoties, tas superātrumos aizcibināja prom-prom-prom no manis. ar puf-nopūtu devos tālāk, kad pamanīju nākamo. grasījos jau iemūžināt, nemaz netuvojoties, kad arī šis izdomāja mesties prom. rezultātā tiku pie attēla ar viņa pūkaino dibenu ^.^


vispār iekš pilsētas vakar bija tik silts, ka ne jakas, ne šalles, ne cimdi nejutās kā vajadzība. šķiet, bija septiņpadsmit plusos. saulīte un pavasarīgs siltums bija pārāk vilinoši, lai atteiktu pastaidzīgiem vilinājumiem.
plus mums izrādīja jaunus ceļus, mazākas ieliņas, šizīgākas ieliņas. sen nebija veikta nekāda (pilsēt)eksplorācija. vajadzētu tomēr biežāk sevi pierunāt uz pārvietojumiem.

nokļūt prom no pilsētas apdzīvotības un vienlaikus redzēt to netālumos ir varentīkami. plus, man ļoti patīk rāpelēties un staigāties pa to jūrakmeņvietu
mums bija arī pseidō-pikniks tur. ēdām manis ceptās šizōpankūkas, kas bija varengardas, cepumiņus, tēju un kaut kā apmēram tā.


kad biju pavadījusi kādlaikus tipinot riņķīapkāt, sajutos nogurusi un tā, ka jāatlaižas, jāpalasa un jāpasnauduļo. jūrakmeņu novietojums radīja aizvēju un saulīte sildīja. purr. un iekšējais sliņķis priecājas.
man bija arī plāns iet nopeldēties, taču mani potenciālie pieskatītāji bija kautkurp aizklīduši savās gaitās, negribējās iet meklēt-traucēt.. un vēlāk jau saulīte bija teju prom un iespēja slapināt ķepiņas bija zaudējusi sākotnējās iekārības elementus. citreiz.