izmisīgi gaidu pavasari

šodien ar īī aizstaigājām līdz velosipēdu workshop'am ar domu kaut ko varbūt palīdzēt, padarboties, ja būtu ko. vienīgais gan ko sanāca izveikt bija aiziet līdz randomsvešam vīrietim, kas doneitoja divus savus neizmantotus disfunkcionālus vļosipēdus. lai tiktu pie tiem mums vajadzēja rakties cauri viņa pieliekamajam. tas bija ārkārtīgi interesants un lielisks process. plus tā rezultātā izdarījām labu darbiņu. secinājām, ka nekādas baigās aktivitātes iekš workshop šodien nebūs, klusītēm pagriezāmies un nozudām tālākās gaitās.

tā kā diena bij tīkami silti apmākusies, tika veikts lēmums neiet gluži tūlītēji mājās, bet gan ar pastaigājošiem līkumiem.
aberdīnas vecpilsēta jebšu otras universitātes campus ir varentīkama vieta. klusas, mazas bruģieliņas, kāpņuvietas, alejas un kas tik vēl ne. apsūnojums un ēku vecums. tīkama vieta kur būt.

aizgājām līdz Dee upei, pāri tiltam un tad pa upestaku. kāpām kokos, līdām gravās, bridām dubļus.
tur viens tāds koks ar tik perfektiem zariem - stāvot vienmēr ir kāds zars augstāk, kur pieturēties; un zari pietiekami ne-lieli apjomā, bet stabili, lai forši varētu šūpināties. būs jāiet vēl kāpt kokos. tur nebija tik viens viens labs rāpjameksemplārs.
tas Seaton park ir daudzdailība. prieks, ka īī aizveda mani iepazīstināt ar to.
we shall meet again.







zaruvēnas


a friendly touch


iepriekšējais koks, kurā rāpos, bija ziemā, 1.janvārī, lai uzkāptu pakaļ aizmirstam ābolam ābelē. man patīk rāpelēties kokos. vienmēr ir paticis. tāpēc atrodot draudzīgus kokus, kas ir pietiekami nomaļus, lai neizraisītu nevajadzīgu uzmanību, ir pārlieku neatturami.