tāda vilšanās

pirms laiciņa pamodos, sēdēju gultā un centos atcerēties, kurā vietā esmu nolikusi tādu pūšamu matos liekmu lietu, lai tie nebūtu tik spuraini, bet glīšu čurkaini, jo man bija varenais plāns iet dušā un priecāties par ūdenssiltumu, kā arī izmazgāt matus.. pagāja kāds brītiņš, līdz smadzene sabīdīja kopā notikumus, un es attapos, ka tas nekad nav noticis, jo matulietu es iegādājos sapnītī

šis sajutās līdzīgi kā tad, kad no rīta reiz meklēju skapī kleitu, kas neeksistē, jo arī tā bija gabaliņš sapnīša


citreiz ir tik, tik, TIK grūtu atšķirt, kas ir noticis, kas nosapņots, kas tik daudz domāts un apdomāts, ka kļuvis par mēreni ticamām atmiņu daļiņām.