pamodos piecos no rīta ar galvai pārmestu un ļoti nejūtīgu kreiso roku, un baltāmķepām, kurš bija pārgūlies pāri manam kaklam (pats gulēja uz muguras). minčuks parasti mani pamodina ar uzstājīgu un aktīvu mīļošanos, bet varbūt šoreiz mans miegs bija uzstājīgāks par kaķīti
tad turpmāko teju stundu bija jānododas intense bužibuži

skatoties uz ārānotiekošo vētras vēju un lietu, un krāsām, un kokušūpām, man gribas iet ārā un uzlikt savas basās pēdas uz zemes un sajust un saost to visu
sajust kaut ko, kas nav tukšs trulums vai anxieties par ikdienas konstruktivitātēm, kas man ir tik ļoti apnikušas ar savām 40h darba stundām un visiem mājasdarbiem. pat ēšana ir tāds apgrūtinājums

visas tās ikdienas konstruktivitātes jau nav slikti. tik to kvantitātes ir problemātiski augstas.