es lieliski prot pacelt atbildību, kas nomesta netālu no man piešķirtiem darbiem un tad to sāk tā stiept un sagaidīt nu tāādus visuvarenos sasniegumus no sevis pēkšņi, ka iedzenu sevi frustrācijās. pats pamats situācijas uzstādījumā jau ir tāds, ka it all is bound to fail and fall to crumbles on top of me
gvurr. it kā jau tas nešķiet nekas tik grūts tur pabakstīt un uzdot jautājumus par nesapratnēm. bet ik reizi, kad jau ievelku elpu kārtējam jāni, [ievietot jautājumu par darbu], aizlaužas balss un teikuma vietā vien tāda pliekana nopūta sanāk. tad nu atpakaļ pie skatīšanās ekrānā un rakšanās cauri kaut kādiem help materiāliem un dokumentācijām, ar cerību, ka varbūt pēc divdesmitās mēģinājuma reizes kaut kas arī pavirzīsies uz priekšu

silvija tagad lēmusi strādāt līdz septiņiem ierasto sešu vietā. tas piešuj arī mani darba apvidum līdz tam laikam. šovakar varbūt vienīgi aiziešu izbaudīt gaisa dzestrumu un apošņāt kādas netālas rīgas ielas. īsti daudz jau tas joprojām nav sanācis kopš atpakaļatgriešanās

toties rezultātā pamātā vērojamas trīs kondīcijas - smejos un sajūsminos par visu, kas sabrucis vai lāga nedarbojas, frustrējos par tieši to pašu visu, vai arī aizpeldu kaut kur uz savu mental void
īpaši labi attīstīju pirmo prasmi tēzes rakstīšanas laikā