vienmēr būs kaut kādi aspekti no visām tajām dzīvēm, ko neizvēlos, kas būs kā šņuk, ka tie nav realizējami izvēlētajās dzīvēs. tāds ļoti vispārīgs piemērs - es nevaru saglabāt visādus aberdīniskās dzīves apstākļus, braucot atpakaļ uz pekām.
sāku vairāk par to sākt aizdomāties, kad netīši sanāca padraudzētie ar manu ļoti glīto un lielisko kolēģi, kura mēdz manos darblaikos būt iestādē, taču man nekad nav īsti nekādu iemeslu veikt kaut kādas komunikācijas. un viņa ir tik ļoti tāds cilvēks, ar kuru būtu gribējies pzdraudzēties vēl.  kā arī tas, ka aberdīnā paliks cilvēki, ar kuriem es ļotlabprāt turpinātu ievirzītās draudzības klātienē.
lai gan ir tā, ka kopumā man nekremt tie kaut kādi notikumi, kas paliek nepieejami citu izvēļu rezultātos. tik tāda apziņa par visu manu imagināro dzīvju nepiepildījumu.
nez, vai tās ir visādas jaunas socializācijas un kopumā veselīgas pārmaiņu ievirzes darbību principos, vai arī pat progesterone cream ietekmē, bet jūtos daudz apmierinātāka ar dzīvi. ne tā, ka kaut kāda pārlaimība un viss-ir-lieliski, jo pavisam nē. bet tāds mazmazītiņš content un vienaldzīgums, un pat ieinteresētība arī par visajām drūmajām lietām. galvenokārt jau tas, ka cenšos neļaut sev justies tik neciešami ļoti vainīgai par visu.
varētu izklausīties pat ļoti iedomīgi, but i am so proud of this improved communicating-self. citreiz kaut kādās sociālās situācijās sarunu laikā mentāli atkāpjos un paskatos uz sevi no malas un ir tāds - wow, is that really me? es saku kaut kādus viedokļus un neklusēju tikai tāpēc, ka kaut kas būtu liekams kastītē uncomfortable truths and obsessive thoughs we don't talk about.
justies noderīga un worthwhile visādu jauku cilvēku laika gan neesmu vēl iemācījusies pat ne drusku

pēdējie pāris mēneši, kopš fredijs aizbrauca uz vāciju un pēcāk es uz lv un tad atpakaļ uz abz, un tagad vēl pievienotais indijas brauciens, ir bijuši tādi teju social sensory imput overload. visdažādākajos veidos