sarunā par žāvāšanos un psychopaths tiku nominēta par most likely to be a one among the people in the room (kopā ar otru kandidātu Vadi, kuram ir rāms smīns un zobens)
re kā, daži draugi mani sauc par pathological liar, citi - par psychopath ^^

fred joprojām ir brazīlijā. vairāk kā nedēļu jau. bet es joprojām mitinos viņa mājvietā, jo šeit ir visādi tik lieliski cilvēki, kas netieši liek par savu eksistenci justies vēl jo vairāk fļē un kompleksaini. un tomēr viņi visi ir tik manis akceptējoši un welcoming. skaisti cilvēki. patiesībā jau ļoti daudz esmu jutusies priviliģēta par iespēju uzturēties kopā ar visādiem cilvēkiem, kurus klusībā tik spēt apbrīnot. šeit un citviet.

pūf. vēl divi mēneši.
līdz pavisam mācību beigām.
un tad arī sākt domāt tālāku plānu.
ir idejas. bet tad jau redzēs kas no visa sanāks.
tāds šķietami veselīgs vienaldzīgums par daudzko vispār.
varbūt vajag kaut kādu pavasara tīrīšanu ar masveidīgu lietu/domu/whatnot izmešanu.

prātu nepamet domas par kalniem un vasarīgām pēdām pļavās un zālienos

vakarvakarā tiku līdz lowest moment, kas pamazām rāpoja virsū pēdējās pāris dienās (ja neskaita to pusotru dienu, kad viss un problēmas šķita vienkārši un smieklīgi), kad atnākot mājās virtuvē atradu Leni, ak, indre un jone sēžam, kuras tūdaļ arī pamanīja manu obvious nepatiku pret pasauli. taču ar visu to kādu brīdi uzkavējos virtuvē un pat smējos līdzi un tā.
līdz brīdim, kad ierušinājos guļammaisā zem segas ar noskaņu, ka noskatīšos criminal minds un tad drošvien raudāšu līdz viss būt atkal apnicis un pārgājis, jo pēdējās dienās šī eksistence visa šķiet tik riebīga un netīkama. pienākumi, kurus man negribas veikt un risināt.
bet tad pieklauvē pie durvīm tāds cyril ar jautājumiem, vai esmu aizņemta un atļauju pēc skvotošanas manāfred istabā. iebīdos vairāk gultā, lai atbrīvotu vietu. draudzīgi nokonsumējām vienu no divām šokolādēm (mēs gan nospriedām, ka tas drīzāk ir kaut kāds kebabs, jo NOT SUITABLE FOR VEGETARIANS. wtf. šokolāde. es zinu, ka daudz sieru nav.. bet šokolāde)
desmitos vakarā kolektīvi vienojāmies, ka jāiet gulēt. un turpat blakām arī sarušinājāmies miegam.
re kā - tiku pie long craved hugs and cuddles pat bez tādas vulnerable aktivitātes kā iet un prasīt ko tādu. tiesa gan šo savu pēdējo dienu vēlmi/vajadzību verbalizēju post factum. re, re, tas ir viens no maniem jaunieviestajiem paradumiem - es mēdzu cilvēkiem teikt lietas. like, bez panic attacks. varbūt tikai ar tādiem klusinātiem un mazmanāmiem
un tajā atnāku mājās un ir kāds, kas pamana, ka nav labi un apvaicājas.. kaut kas tāds reassuring nedaudz dažreiz

fred būdāms vācietis mani sauc par mitzie [micī] (kas ir advancējies no sākumiem, kad tiku dēvēta par vienkārši cat)
tad kādā no nelāgu izpausmju brīžiem pašnodēvējos par shitzie