tiktik grūti spēt kaut ko labu uzrakstīt par sevi.. šis nu dien nav diezko labs laiks, lai rakstītu kaut kādu darbu pieteikumu coverletters, jo tāda sevis slavināšana šķiet kā ļoti melošana (tajos brīžos, kad sanāk tomēr gandrīz piekrist kādam no pozitīvajiem teikumiem par sevi)
vajadzētu atrast kaut ko, par ko justies labi. tik nekādīgi nesanāk
so it puzzles me, why are there people who just seem to stick around and seek out my presence
un taipat laikā nav jau tā, ka būtu kaut kā ļoti slikti.
kamēr nedomā par kaut kādām komunikācijām un lietām, es pilnīgā mierā un pašpriekā varu sēdēt uz velō kārtējā pārvietojuma brīdī un pat ne pārlieku klusītiņām dziedāt. un priecāties par saules stariem un gaisa smaržu.. un patiesībā jau par visu ko. tikai ne par sevi.
viss ir nedaudz vienlaikus.
i feel something might spill.. jūtu, ka visādos randomizētu komunikāciju brīžos šķiet, ka jāpasaka kaut kas, ko parasti noklusēju
īsti pat nezinu. nemāku paskaidrot
ja nebūtu tik daudz konstruktīvu lietu, gribētos vienkārši kaut kur doties. uz kalniem. vai vienkārši velosipēdot pa kādu ceļu dajebkurā virzienā kamēr izbeidzas muskuļresursi kustībai
jāatrod kaut kas, par ko justies labi. kaut kas, par ko, nu, to feel passionate about. prasmes vai noderīgumus. kaut kādai spējīguma un sapratnes sajūtai. kaut kādu interesi par pasauli pamodināt sevī
citādi vienas vienīgas bailes un stagnācijas.. un galva piebāzta ar vati
