foksis ir pasācis mani staipīt (stretching muscles), kad tiekamies
tas parasti rezultējas ar stiepjvelkošās sāpēs vaidošu mani
bet, hei, ir jūtams progress - nesen, kad spēlējām citadeles un bija jāgaida citu gājienu izveikumi, viņam izdevās aizstaipīt manus pirkstgalus līdz pēdiņām

bad taste ballīte bija izdevies dzīves notikums. tematiskajai iederībai iegādājām arī četrpaku ar sainsbury's basic bitter beer (tās četras bundžas maksāja £1 un bija kaut kas tik apbrīnojami bezgaršīgs - kaut kas gāzēts un, ja domā par ūdeni, tad var sajust viegli rūgteni piegaršu)

viens no jaukākajiem aspektiem bija dejošana. kaut kad tad bija arī apmēram kāda pusstunda, kad viesistabā bija tik vien kā uz dīvāna sēdošs fred un hamish, kas runāja par receptōriem un calcium channels un whatnot, un es, kas viena pati entuziastiski dejoju riņķīapkārt pa telpu. nu tā, ka nejusties kaut kā neērti par sevi un ķermeņa izmantošanu, citu cilvēku klātbūtni un vispār visu.. kad galvā neeksistē nekādas obsessive thoughts, nomāktība vai tumšs tukšums un patiesībā jau nekas cits kā tikai skaņas un dejotdejotdejot. tā nekad nav.

kopumā tur gan bija vairāk cilvēku kā manai gaumei patiktos, bet no cilvēkiem jau nereti var izvairīties un/vai ignorēt
biju pat nedaudz sociāla ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, kas arī šķita kā sasniegums