apgrūtinājumi komunikācijā
kamēr stāvēju veikalā pie saldējumu stenda, ar domu iepriecināt tēti, turpat blakus kādus gadus piecus veca meitenīte sāka prasīt, cik maksā kaut kāds tur tas saldējums. laikam jau man, jo neviena cita tik tuvu nebija. viss jau būtu labi un vienkārši, taču meitenīte runā krievu valodā. un manas krievvalodas prasmes ir labākajā gadījumā mazeksistējošas. tā teikt dažkārt puslīdz spēju nojaust, par ko ir saruna, bet pati nepiedalos. varbūt vienīgi ar tādām frāzēm, kā, piemēram, što ti hočiš, vai mans jaunākais ieguvums - eta ņi bank, eta ķiatr.
lai nu kā, palīdzēju viņai norādīt, kurš saldējums cik maksā un runājām par to, kurš ir ne-dārgākais. vēl ar kaut kādas blakusesošas sievietes palīdzību norādījusi, ka viens no tiem maksā 18.. kad meitenīte jau izvilka to no saldētavas, ieradās viņas mamma un kaut ko teica. tad es ātri devos prom no nozieguma vietas, lai nemēģina vēl man kaut ko teikt
vēlāk pie kasēm gāju viņai garām. viņa smaidīgi ēda savu saldējumu un pienāca pie manis priecīgi paziņot, ka tas garšo pēc limonādes. vai vismaz tāda ir mana interpretācija viņas teiktajam ^^ droša nevaru būt
drusku vairāk kā gadu atpakaļ ar tāda paša vecuma meitenīti tiku sarunāties arī vāciski. kaut kādu iemeslu pēc viņai šķita, ka vajag man pastāstīt kaut ko par ugunskuriem (īpaši daudz nesapratu un neatceros saturu). es viņai centos pateikt, ka vispār nerunāju vāciski un man ir grūti saprast, ja viņa tik ātri runā.. taču nevarēju tobrīd atcerēties "ātri" un tā vietā pateicu "daudz". viņa uz mani tā drusku aizdomīgi noskatījās un tajā vakarā vairāk neko man neteica. nākamajā dienā gan viņa paziņoja, ka es esmu bitīte - viņa mani ir nopirkusi, es tagad esmu viņas mājdzīvnieks un nedrīkstu nekur iet.
