mani vienmēr nedaudz pārsteidz tas, cik es ļoti uzticos tam, ja kāds ko piemin par potenciāliem plāniem un laikiem. šie teikumi kaut kā iegravējas galvā kā tāda pārliecība - tam būs būt tieši tā, kā tikko kā tika pavēstīts
bet reti jau gan teiktais tieši tā notiek. (reti, kas pietuvinās "nekad" galam uz ass) cilvēki aizmirst, cilvēki negrib, cilvēki pārdomā.
bet es turpinu uzticēties

ar visu to, ka visādi cilvēkdraugi (vai vismaz reiz bijuši tādi) nereti radinājuši pie apstākļiem, kad plāni tiek mainīti, atmesti, izmesti, transformēti. ar vai nereti bez iepriekšējas vai jebkad pienākošas ziņas

ai, tā draugu būšana vispār tāda jokaina un relatīva