diena sākta nedaudz pēc astoņiem, jo kaķītim šķita, ka man laiks celties
ierasto ņau-ņau-[..]-ņau, stāvēšanas pie galvas un segas laizīšanas šī rīta modinājumam nāca klāt pavisam jauna metōde:
viņš novietoja savu diezgan palielā izmēra ķepu man uz galvas un sāka nagoties.. nu, to lietu, ko kaķi dara, kustinot ķepu un nagi vairāk izstiepti un tad nē.. jāatzīst, ka sajūta ir visnotaļ patīkama. tāda agresīvāki asāka matu bužināšana. taču nācās vien saprast, ka gulēšana jau nu nekāda vairs nebūs, jo mazajam (lai gan cik nu mazs - 16gadi un 7.6kg) murmuram vajadzīga uzmanība tagad un tūlīt.
man kārotos varēt viņam iestatīt konkrētu pulksteņlaiku, kad tad arī viņš nāktu mani modināt. tas būtu krietni efektīvāk kā modinātājpulkstenis telefōnā vai kaut kā tā, jo tos var tik viegli izslēgt, atšūt un aizmirst par.

lietas ir sakoferētas gluži veiksmīgi
istaba ir savesta kārtīgumā tā, ka decembrī (14.) nebūs jāierodas uz vē
tagad tik izdomāt, ko iesākt ar atlikušo stundu čupiņu

krāmējuma procesā sastapu secinājumu, ka laikam jau man nav tomēr vairāk apģērbumains iztrūkums, kā iepriekš visu vasaru daudz bija šķitis. pozitīvija. jāatrod vēl tik tagad visāda lieliski tīkama apakšveļa. tad būs skapisks piepildījums. nu, un vienmēr noderētu kādi perfektie svārki. bet tā pārāk reta eksistenciālā parādība.

māsa aberdīniskajā pusē jau saplānojusi aktivitātes, kurās iesaistīs arī mani. vietējās pasaules episkas izpētes 'n shit.


turumtum puff.
divpadsim nedēļas. nav daudz. nav.