visu dienu kultivēju kaut kādu iekšējo/ārējo prieku. man bija priekpilna skaipsazvane ar māsu un tēti.
liku sev priecāties un domāt pozitīvi par lietām tālāk un tagad, un vispār.

bet pienācis vakars. un es jūtos pārgurusi, jūtu kā orgāni iekšpusē nikni rūc uz mani, taču es nesaprotu, kā remdināt tos. man it kā tik ļoti gribas mājās, bet tumšos, klusos domustūros sēd domiņas, ka varbūt mājas un to lieliskums ir tāda pati ilūzija par visu, kas ir tālāk par tieši sasniedzamu un vispār jau vienkārši visu. jo mājas taču bija vieta, no kuras kādus divarpusgadus atpakaļ tik ļoti vajadzēja aizbēgt.
disfunkcionāls perfekcionisms

domas sapinas pašas sevī
nav jau tā, ka būtu ko teikt
tik šķiet, ka tomēr varbūt-varbūt pat vajag

klausos skaņu ar nosaukumu Irish Folk Music - Celtic Guitar un tā vien šķiet, ka vajadzētu sēdēt kādā ūdensmalā puskailai ar ievītu dabu matos
un laiski neko nedarīt visas dienas garumā

mmmh, ūdenim piemīt tik daudzas tīkamas asociācijas, atmiņas un domubildes