lietas mani sāk atstāt.. vai vismaz tā sāk izskatīties
vakardien izgaisa manas kaklalietas atslēgveidīgā būtne ( šņuk ! )
toties šodien pieskatāmā bērna zivs, kamēr es tīrīju akvāriju
un abos gadījumos šīm lietām nevajadzēja izgaist, jo nebija jau kur. un tomēr. te nu bija, te vairs nav.
kontekstā vēl ar veselu čupu citiem apstākļiem, es kaut kā sāku justies negribēta (kā, piemēram, tas smieklīgi skumjais mirklis ceļmalā, kad teikums man patīk viss, izņemot tie citi, kuru te nav šķita tik atbilstošs, kad konstatēju to savā galvā). es gan ļoti labi zinu, ka tā nevajadzētu. es to zinu, jo man pa laikam to atgādina. taču pat manis pašas ķermenis mēģina no manis atbrīvoties. vai vismaz brīžiem tas rada šādu iespaidu

( haoss, atkārtojumi un fragmenti )

i'm influenced so easily so influence me please

rakstīšana nomierina.

un es pamazām atmetu ticību plāniem un teiktajam, jo tas šķiet saprātīgāk un veselīgāk pašai pret sevi