Darbā telefons visu dienu nav zvanījis, tad nekas cits neatliek, kā apdeitot blogu.

Tad nu tā. Traks vīkends bija. Piektdiena - it kā nothing special, ja nu vienīgi tas, ka darbā dabūju normāli paskriet (kaut kā dīvaini. Parasti tā skriešana ir pirmdienās un piektdienās ir haļava nevis otrādi). Zvans uz Rondo - ģitāras nav (no way!). Protams, pēc darba uzreiz uz auteni un uz mēģi. Mēģis kā jau mēģis, tomēr pašam neiziet no galvas, ka rīt pirmo reizi šīs grupas sastāvā jāspēlē publikas priekšā. Protams, skatuves pieredze ir, vairāk vai mazāk, tāpēc tik traki nemaz nejutos, īpaši tāpēc, ka jāspēlē turpat mēģa telpā, bet nu tomēr. Lampu drudzis bīš bija. No mēģa Dobelē ierados tik kādos pusvienos, tomēr ar visu to, ka biju ļoti saguris, nolēmu, ka nenāks par ļaunu aiziet uz veco mēģa telpu un patrenēties, pieslīpēt savus solo utt. Diez ko ilgi patrenēties nedabūju un tā kā biju pārguris nolēmu gulēt tur pat uz dīvāna.

Sestdiena. Pamodos ap pusdienlaiku. Uzvilku rīta dūmu un ņēmu rokā gīču, trenējos tālāk. Laikam pēdējā laika intensīvs trainings nācis man par labu - īpaši ilgi nebija jāspēlē, kad jau jutos iesildījies un varēju produktīvi spēlēt. Rīgā bija jābūt puspiecos, tad nu izrēķināju, ka būtu labi izbraukt ap diviem/pustrijiem. Uz mēģa telpu arī draudzene atnāca, tad nu abi vilkām uz autoostu. Visai veiksmīgi dabūju biļeti, kas iet tikai pēc pusstundas, bet nu meitene (vārdā saukta Līva) mani pagaidīt nevarēja, jo viņai bija jāskrien savās darīšanās (kā nekā Dobeles pilsētas svētki, kuros viņai bija jādzied .. tik un tā, baigā !), bet nu satikām paziņas Andreju ar Sabīni, kas arī bija brauca uz Rīgu, uz ķinīti, un viņiem bija jābrauc ar tieši to pašu mikriņu, ar kuru man. Nu vismaz man bija kompānija. Iegāju Narvesenā un pirms busa paņēmu vienu hotdogu par brokastīm (kas, kā laika gaitā pierādījās bija mana vienīgā dienas maltīte). OK Buss - Jelgava - Rīga - Atvadīšanās - Stockmann - alus iegāde - tramvajs - satikšanās mēģa telpā...

Auditorija tomēr ieradās ar palielu nokavēšanos un, diemžēl, ne visa, bet nu alus ir, šņabis ir, instrumenti noskaņoti ir - varam sākt. Atnākuši ietusēt arī bija kolēģi no Broken Finger, kas arī spēlēs ar mums Dobelē un citur. Viņi nospēlēja pāris dziesmas, līdz ar to, teorētiski, sanāk, ka viņi mūs iesildīja. Man jau pa to laiku pāris ali asinīs un, ņemot vērā ļoti minimālo pārtikas saturu, kas bija kunģī (atceramies hotdogu), es diezgan ātri biju apreibis. Un tas nāca tikai par labu manam performancam, jo varēju bezrūpīgi ārdīties pat solo laikā, un tik un tā par brīnumu nospēlēju kvalitatīvāk nekā mēģos parasti. Tā kā nospēlējām ļoti labi, visi bija putās, īpaši Oļegs (bundzinieks), kurš manāmi deva no sevis visu ārā. Tad nu vakara gaitā iepazinos ar vairākiem foršiem cilvēkiem, tajā skaitā ar Gaterstrādnieku vokālu Uldi, kurš visā visumā šķita ļoti patīkama persona. Tad vakara => nakts daļā nekas īpašs nenorisinājās - iedzērām, iejamojām, papļāpājām - viss štokos. OK, nāk laiks, ciemiņi pamazām izklīst, tad nu es ar sāku pakoties, lai uz busiņu dotos. Tad man Oļegs pienāk klāt un saka, lai es palieku. Ķip meitenes pāris arī ir, viš vēl zina tuvumā vietiņu, kur dzeramo var dabūt pēc 22:00. Es sākumā nu tā, nu šitā, beigās ai - fuck it, davai. Bet te jau bija mana pirmā kļūda, ka tāds manāmi iedzēris pazvanīju Līvai un laikam sarunāju visādas muļķības. Bet nu par to vēlāk. Nu neko - sarunājam ar sargu pa pāris aliņiem nesavārīt mums sūdus un laižam uz to veikalu. Aizejam, paņemam šņabi un alu, bet man nav cigarešu. Naudas ta maz, rīt mājās jātiek. Nu ok, paņemu vislētāko, kas tur bija dabonams uz to momentu - sarkanais Red & White. Pusceļā atjēdzos, ka esmu jau iesācis dzert sargam domāto alu. Stulbi. Diezgan ilgi uz vienu galu gājām, negribās kaut kā tik ilgi vilkties uz otru. Noķeram trolejbusu un sarunājam braucienu par velti. Ierodamies studijā. Tad nu viss baigi forši - dzeram, spēlējam kārtis (es nezaudēju, hehe, nevienu reizi. Bet nu, kam veicās azartspēlēs, neveicas mīlestībā - perfekti pierādījās svētdien, bet nu par to vēlāk). Tad nu vakars iet un pēkšņi RP jūt, ka nav labi. Skrienu, tolete ciet, blakus puķupods, ai pofig, nav ko zaudēt un "BLAAARG", mans hotdogs atrada ceļu brīvībā, diemžēl ne pa īsto izeju. OK, protams, kā jau lielā dzērumā + pēc vemšanas megamiegs, bet nu muļķis gāju tusēt tālāk. OK, čillojam, jūtu, ka atkal nav labi. Kaut kā aizstreipuļoju uz savu iemīļoto puķupodu un apsēžos blakus viņam. "BLAARG 2". Lielākā skāde tā, ka jūtu, ka miegs ņem virsroku, tad nu apguļos turpat uz flīžu grīdas. Ģuļot jutu, ka grūdieni turpinās, bet nebija spēka celties, līdz ar to .... Njā, man pat rakstot to metas pretīgi. Interesanti, kā būtu to kādam bijis no malas redzēt. Tad nu laiciņu pagulēju un rāpoju līdz pašai studijai, kur ir tepiķis, kur arī atlūzu.

Svētdiena. Seši no rīta. Nu, protams, ka vakardienas uzdzīvojuma sekas mani nepārsteidza - mutē miris kaķis, galvā reaktīvā dzinēja testi etcetera. Atkal atlūzu. Otrreiz pamodos ap 12 pusdienas laikā, protams, nejusdamies ne centimentru labāk. Oļegs, kuram arī bija manāma paģira vēl teica man, ka es esot tajos pašos 6 no rīta vēl dzērumā teicis, ka iešu jau uz auteni braukt mājās. Bet nu sāku sevis apkopšanas procesu, kas arī ietvēra pakauša atmazgāšanu no savām siekalām un kunģa sulas (i know, i'm a filthy son of a bitch) un lēnītēm sāku justies mazliet labāk. Pārrunājām vakardienas piedzīvojumus un nolēmām aizvilkt līdz Dominai iepirkt brokastu pirms es dodos uz mājām un viņš savās darīšanās. Nopirkām 2 mazos gaļas salātus, pāris kupatus un pāris aliņus. Aizgājām uz tādu mierīgu industriālo rajonu studijas tuvumā, tur arī piesēdām. Cik sapratu, es biju vienīgais, kuram tonakt bija kunģa izeja, līdz ar to, saprotams, Oļegs jutās daudz labāk par mani un gan salātus, gan kupatus visai ātri notīrīja. Man gan tā bija cīņa. Ja salāti likās mēlei nebaudāmi, tad man likās, ka no kupatiem es čist izvemšos. Salātus pievinnēju, ko par kupatiem nevarētu teikt. Enīvej, piebeidzām aliņu un gājām šķirtus ceļus. Tālāk trolejbuss - autene, satiku vēl vienu paziņu, ar kuru tad kopā rullējām mājās - mikriņš - autene - mājas. Tad nu nosvinēju tik ilgi nejusto mājas komfortu ar siltu dušu, Metallica S&M un BLS Boozed, Broozed and Brokenboned končiem, litriem ūdens un savu sarkano Red & White, kurš uz to momentu likās vairāk kā pretīgs. Tad nu, kad jau jutos diezgan labi, nolēmu, ka jāaizvelk uzkapāt gīča. Un tad arī tieši atcerējos par Līvu, pie kuras tieši arī bija mēģa telpas atslēgas, un zināju, ka dēļ vakardienas būs pārrunas. Tās arī bija. Kā stāsts ar sarkastisku ievadu, dramatisku iztirzājumu, bet tomēr ar happy endingu. Pavadīju Līvu mājup, un tad, kad pats ierados mājās, pa taisno iekritu gultā, šis trīsdienu piedzīvojums no manīm bija izsūcis visus spēkus...

Tā nu es te sēžu. Šodien jāsazvana Kultūras Nama direktore, kas man pagaidām nav izdevies, par lielu nelaimi, jo pēc iespējas ātrāk ir jānoslēdz līgums par potenciālo 18. jūlija koncertu. Nu enīvej, jāiet ēst, jau pusdienaslaiks tuvojas.

Laters !