Viss! Es boikotēju socializēšanās portālus, tajā skaitā (ne)slaveno draugiem.lv. Es tā pasēdēju, padomāju. Kāda jēga man būt kaut kādā reģistrā, kur katrs āršlohs var mani sameklēt, apskatīties, ar ko esmu pazīstams, un skatities manas ceļojuma bildes?!
Kā, arī, tur mani ierobežo dažādi likumi, kas veicina "reliģisko, nacistisko un rasistisko toleranci". Kā arī es nevaru rakstīt neko, kas patiešām ir uz sirds, jo, redz, mana mamma var izlasīt un padomāt, ka man jumts aizbraucis.
Turpinot uz to pašu noti - perfekts rīks, lai sabojātu savu tēlu, jeb kā saka cilvēki, kas lasa grāmatas - savu PR. Teiksim, brīvajā laikā es varbūt esmu vīkenda panks, kurš sēž paģezdos, dzer alu no divlitru plastmasenes un ar vietējiem hipijiem pīpē zāli. Profila bilde man arī ir atiecīga, kur es ar savu draugu bandu lepni uzslējies alus pudeļu un tukšu cigarešu paciņu ielokā. Arī galerijas perfekti ataino šo pasākumu norises procesu, bet pārejā laikā esmu azartisks grāmattārps, bohēmistisks bards, vai humānās palīdzibas brīvprātīgais, bet ar to es īpaši nevienam nelielos.
Tad es piesakos darbā. Cienījamā darbā, kur ikdienas forma ir žakete, kaklasaite, izbuktētas bikses un klēpjdators padusē. Bet tā kā priekšnieks ir izvēlīgs suņabērns, viņš uzmeklē mani draugos un izdara vispārējus uz pirmo iespaidu bazētus secinājumus un es varu iet uz nākamo kantori.
Un vēl - man tur vienkārši nav, ko darit. Pats neesmu interesants un, acīmredzot ari nepietiekami komunikabls, lai veicinātu kaut kādu aktivitāti savā necilajā web-speisā. Sanāktu iespaidīgs cipars, ja saskaitītu kopā to laiku, kas pavadīts spaidot pogu sākums.
Lūk, ar blogiem ir savādāk. Pirmkārt, neviens īsti (izņemot manus vietējos draugus šeit) manu patieso identitāti - ne manu pilno vārdu, ne atrašanās vietu, ne manas paziņas, ģimeni, neko, izņemot to, ko pats esmu gatavs rādīt. Un tāpat šo blogu lasa uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, visticamāk, līdz ar to šī vieta ir laureāts pleķim, kur vislabāk nolaist radošo tvaiku, kā ari izmantot kā parastu PR rīku, grupas gadījumā. Pārējo visu vajadzīgo kontaktu man nodrošina vecais labais mobilais telefons un internetu pārpildījusī IM programmu dažādība.
Tiesa, nenoliegšu, ka jūtos mazliet kā tibetiešu mūks, kurš izolējies no pārējās pasaules, bet es arī nenoliegšu, ka šī sajūta ir gaužām patīkama.
Līdz nākamajam.
-P.-
Kā, arī, tur mani ierobežo dažādi likumi, kas veicina "reliģisko, nacistisko un rasistisko toleranci". Kā arī es nevaru rakstīt neko, kas patiešām ir uz sirds, jo, redz, mana mamma var izlasīt un padomāt, ka man jumts aizbraucis.
Turpinot uz to pašu noti - perfekts rīks, lai sabojātu savu tēlu, jeb kā saka cilvēki, kas lasa grāmatas - savu PR. Teiksim, brīvajā laikā es varbūt esmu vīkenda panks, kurš sēž paģezdos, dzer alu no divlitru plastmasenes un ar vietējiem hipijiem pīpē zāli. Profila bilde man arī ir atiecīga, kur es ar savu draugu bandu lepni uzslējies alus pudeļu un tukšu cigarešu paciņu ielokā. Arī galerijas perfekti ataino šo pasākumu norises procesu, bet pārejā laikā esmu azartisks grāmattārps, bohēmistisks bards, vai humānās palīdzibas brīvprātīgais, bet ar to es īpaši nevienam nelielos.
Tad es piesakos darbā. Cienījamā darbā, kur ikdienas forma ir žakete, kaklasaite, izbuktētas bikses un klēpjdators padusē. Bet tā kā priekšnieks ir izvēlīgs suņabērns, viņš uzmeklē mani draugos un izdara vispārējus uz pirmo iespaidu bazētus secinājumus un es varu iet uz nākamo kantori.
Un vēl - man tur vienkārši nav, ko darit. Pats neesmu interesants un, acīmredzot ari nepietiekami komunikabls, lai veicinātu kaut kādu aktivitāti savā necilajā web-speisā. Sanāktu iespaidīgs cipars, ja saskaitītu kopā to laiku, kas pavadīts spaidot pogu sākums.
Lūk, ar blogiem ir savādāk. Pirmkārt, neviens īsti (izņemot manus vietējos draugus šeit) manu patieso identitāti - ne manu pilno vārdu, ne atrašanās vietu, ne manas paziņas, ģimeni, neko, izņemot to, ko pats esmu gatavs rādīt. Un tāpat šo blogu lasa uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, visticamāk, līdz ar to šī vieta ir laureāts pleķim, kur vislabāk nolaist radošo tvaiku, kā ari izmantot kā parastu PR rīku, grupas gadījumā. Pārējo visu vajadzīgo kontaktu man nodrošina vecais labais mobilais telefons un internetu pārpildījusī IM programmu dažādība.
Tiesa, nenoliegšu, ka jūtos mazliet kā tibetiešu mūks, kurš izolējies no pārējās pasaules, bet es arī nenoliegšu, ka šī sajūta ir gaužām patīkama.
Līdz nākamajam.
-P.-
Fona troksnis: World of Warcraft, ko Ķieģelis spēlē pie otra datora
1 raksta | ir doma