Slims ar klepu, reiboni galvā un tamlīdzīgu drazu. Skolā nosēdēt nevar. Velk uz korķi .. Nekas cits neatliek kā kaut kā nodarbināt sevi, lai aizmirstu par to "kaķi kaklā", kas nekādi nevar atrast ērtu pozu un tāpēc vislaik skrāpējās. Tādēļ lūk šis skriceļbloks. Vieta, kur izpausties gan radoši, gan loģiski.
Ciba man nav sveša. Te ir gan lasīts, gan komentēts un pat rakstīts. Tomēr uznāca panīkums, uzbruka rutīna, kā arī bija grūti turpināt blogu, kurš bija iesākts visai muļķīgā garā, bet nu it kā entuziasms ir atgriezies .

Tā kā jau iepriekšminētā slimība spēcīgi samazina manu iespējamo pašizklaides iespēju loku, nekas cits neatlika, kā nodoties sen nebijušam pasācienam - Holivudas filmām. Filmu kritizēšanā esmu tik pat spējīgs, cik adīšanā, bet nu tik un tā uzrakstīšu pāris vārdus. Mēģināšu iztikt bez teikumiem, kas varētu izbojāt skatītprieku cilvēkam, kas šīs filmas vēl nav redzējis.

Sāku ar Flightplan. Mani uz šo filmu ieintriģēja labi izstrādātais, pārdomātais treileris. Pēc tā noskatīšanās biju pārliecināts, ka varu gaidīt ko labi pārdomātu, profesionālu, Puaro stilā, lēni atšķetināmu detektīv-bojeviku, pēc kuras noskatīšanās jādomā vismaz nedēļu un līdz naktij jābrowso imdb forumi. Sākums pildīja solīto - nu gandrīz līdz asarām sajūsmināja Džodijas Fosteres talants un sižets filmas pirmajās minūtēs. Nu nav citu vārdu kā - skaisti. Tomēr - līdz filmas beigām man jau bija uzradušies tik ļoti daudz jautājumu sakarā ar sižetu, kurš bija caurumains kā Šveices siers. Cik drošs varēja būt ļaundaris, ka viņam viss izdosies? Viņa plāns - tik nepārdomāts, tik pārdrošs ar tik daudzām niansēm. Beigās tā arī paliku ar sajūtu, ka esmu "aplauzies". Manas cerības netika piepildītas.

Tālāk programmā - The Dukes of Hazzard. Man Džonijs Noksvils ir paticis jau kopš Jackassu laikiem, tāpēc filmu īpaši gaidīju dēļ viņa. Sižets man nelikās saistošs, kā arī nebiju dzirdējis par, laikam, tāda paša nosaukumu TV šovu. Tik un tā - kaut kā imponēja oranžā mašīnīte "General Lee". Filma galu galā bija patīkama relaksējoša izklaide pēc "Flightplan". Pāris jociņi, pāris pakaļdzīšanās un pāris panorāmas ar Džesikas Simpsones pakaļu. Vairāk jau arī nebiju no filmas gaidījis. Īstenībā, vairāk neko arī nevajadzēja.

Tā kā relaksam ir visai cieša saistība ar miegu, kurš man arī uznāca pēc TDoH noskatīšanās, izdomāju, ka sevi mazliet jāsapurina. Un ar ko var labi sapurināties? Nu vislabāk ar kādu horroru. The Ring Two bija mana izvēle. Ring1 likās viena no mīļākajām redzētajām šausmu filmām, un cerot, ka nevilšos sīkvelā, spiedu Play. R2 viss sākas ar to, ka viens kēkss laicīgi neiesmērēja kasetes kopiju kaut kādai vecenei no skolas, līdz ar to viņš ... mira. Un beidzās ar klasisko sejas izteiksmi, kādu mēs varējām uzlūkot 2 reizes pirmajā riņķī. Kopš tā moment gan Reichelai, gan Eidenam sāk rādīties murgi un ilūzijas, kurā uzdarbojas vecā labā kolēģe Samara. Tomēr manāmi Samara ir uzēdusies uz mazo Eidenu un ne tikai moca viņu, bet arī mēģina viņā iemiesoties. Gādīgajai māmiņai Reičelai nekas cits neatliek kā atsākt šīs problēmas risinājumu meklējumus.
Tomēr ar šo filmu baigie joki sanāca. Man šausmu filmas baida tikai skatīšanās momentos. Tomēr neiedomājos par to, cik nervu stimulācija efektīvi iedarbojas uz cilvēku, kad viņa organisms ir mazliet savārdzis. Šī nakts to pierādīja pilnībā. Naktī ap 4.00 pamodos slapjšs, sasvīdis ar panisku sajūtu. Jutu, ka vairs neaizmigšu. Galvā vislaik šaudījās ainas no R2. Nekad nebiju iedomājies, ka kaut kas tāds varētu atgadīties ar manīm. Nekādi es nevarēju sevi pārliecināts, ka tā ir fikcija, nevis fakts. Visu briesmīgāku padarīja vēl tas, ka manā dzīvoklī ir pilns ar spoguļiem. Ikdienā mani nevajā katoptrofobija, tomēr uz to momentu bija vienkārši baismīgi. Es pat pačurāt nevarēju aiziet. Papildus, tur kur es guļu, 1,5m attālumā no manīm ir TV. Da labi neko. Ar laiku nervi nomierinājās. Paņēmu rokā n-gage un izbraucu pāris trases Makrejā. Miega nomocīts tā arī aizmigu. Tomēr domāju, ka šitāds sīkums mani neatturēs no japāņu sīkvela Ringu ievērtēšanas, kas it kā esot labāks par amerikāņu The Ring.

Pēc R2 nolūrēšanas, vēl nenojaušot par to, kas mani sagaida skojošajā naktī, izlēmu, ka pirms došanās miegā, jāpaņem kāds smejamgabals. Pa rokai tieši kā bija The Hitchhiker's Guide to the Galaxy. Es mīlu britu humoru kopš Monty Python laikiem. Shaun of the Dead bija vienkārši nāvīgi laba filma. Bet nu back to the subject: Vienīgais, kas mani apbēdināja bija sižets, kurš pašos pamatos baigi izskatījās pēc Futuramas (kaut gan pieļauju, ka tajā laikā, kad Duglass Adams sarakstīja grāmatu, Groeningam vēl nebija pat prātā Futuramas koncepts). Bet nu uzjautrināja jebkurš no no personāžiem, tomēr vistuvākais sirdij bija depresīvais robots Marvins ("I'd make a suggestion, but you wouldn't listen." - mana mīļākā frāze). Kaudze manai humora izjūtai atbilstošu joku, interesants ceļojums, atklāsme par planētu izcelsmi viszinošās grāmatas pavadījumā.. Tomēr, ja nesanāk redzēt filmu, vismaz izlasat labākos citātus no filmas.

Mana veselības recepte:

2 ēdamkarotes Sausās mikstūras klepus ārstēšanai
2 ēdamkarotes ērkšķrozīšu sīrupa
1x Brontex
1x Bromheksīns
1x DuoVits
1x Multi-B strong
1x Tavegils

Ārstniecības kurss : tik pat, cik bez šitā visa.

Nafig es sev to nodaru ? Pirmo 2 kopējies lietderības koeficients tā vai tā pielīdzināms zirga urīnam un tās tabļetkas tā vai tā ir placebo tipa komercija. Aizvediet mani pie tuvākā herbalista.