Vakar, nu jau aizvakar, bija gara diena. Cēlos agri, lai laicīgi ietu pie meistara. Ilgi un dikti nopļāpājām, bet uzzināju daudz ko jaunu par vairāk tehniskām lietām par, kurām man līdz šim bija samērā maz saprašanas. Un galu galā rēķins sastādīja apmēram ~55 LVL. Tas ir - tā saucamais fret jobs, jeb ladu pārlikšana un slīpēšana, jo pa šo laiciņu esmu samērā labi izvarojis ladas no 12 un uz augšu, kuras arī jāmaina. Menzūras pieregulēšana attiecīgi U-13 skaņojumam (pusotrs tonis uz leju), kā arī elektronikas apčekošana - stulbais skaņas noņēmēju slēdzis čakarējas. Pēc divām nedēļām redzēs rezultātu, bet domāju, ka tas būs acīmredzams un mana galvenā ģitāra būs uzregulēta uz savu pilno potenciālu. Nevaru sagaidīt, bet nu paldies Dievam ir vecais labais Epiphone, kas ir jau uzregulēts un skan fantastiski. Mainītie Seymour Duncan noņēmēji piešķir fantastisku kristāldzidru gaišumu + vēl aizvakar uzliku jaunas stīgas = kaifs spēlēt.

Joprojām esot nostaļģiskā notī, esmu beidzot nolēmis relīzot vienīgo dziesmu, kas tika ierakstīta, laikā, kad biju aizgājis no U-13 un spēlēju ar grupu, kas šeit jau agrāk ir pieminēta. Savstarpēji sarunvalodā grupa tika saukta "Triumfs", un, lūk, būs dziesma "Nejautā". Vārdi: es, Dāvids Plamše. Mūzika: Dāvids Plamše, Māris Drīksna aka. ķieģelis, Māris Austers un Alberts Zelka. Sastāvs: Dāvids Plamše un Māris Drīksna - ģitāras, Guntis Veits - vokāls, Māris Austers - basģitāra un Alberts Zelka pie bungām. R.I.P., Triumfs! Čaļi, ar jums bija kruts laiks! Kas zina, varbūt kādreiz ceļi vēl krustosies.

Tagad uz humoristiskāku noti - šodien, nu jau vakar, pie manīm pienāca tāds samērā iedzēris klients, jautāja, kāpēc mums nepārdodas lētās cigaretes. Es saku, ka vienkārši nepasūtam, jo nav tik liela pieprasījuma.
Seko jautājums:
"Kāpēc, tad RIMI ir?".
Loģiska atbilde:
"Ēm, tāpēc, ka RIMI ir cits kantoris, un viņi dara, kā grib."
Uzreiz pārliecināts izteikts viedoklis:
"RIMI un Statoil, tak ir viens pasākums!", kas tiek apturēts ar visiem zināmu faktu:
"Protams, ka nav!"
"Ir! Es to zinu!" jau agresīvākā toni.
"OK, ir, tādu faktu ir grūti noturēt slepenībā, bet lūdzu tālāk neizpaudiet.", kas izraisa ar vien skaļāku smīkņāšanu no pārējo, rindā stāvošo klientu puses.
Čalis uzreiz kluss palika un turpināja pētīt cigarešu stendu, līdz beigās nolēma iegādāties dārgākas cigaretes. Galu galā šī epizode man tik ļoti uzlaboja garastāvokli, ka pietika visai atlikušajai dienai.

Sestdienā jau izlasīju par Hobos'u Ūdrīša narkotripu. Visai spēcīgs stāsts čalim. Protams, brīžos izraisīja milzīgu skepsi, bet tad reizē apzinos, ka tādi cilvēki tomēr ir. Ir mākslinieki, kas ir stabilāki un noteiktāki, un ir cilvēki, kas ir full force melanholiķi kā Ūdrisb et ne par to ir tēma. Tēma ir par samērā lielu sīkumu - viņam ir meitene tagad, kuras vārdu nepūlējos atcerēties, bet, kas ir vokāls grupā "Abstinence". Un vienkārši parāva rēka, kā Vakara Ziņās definēts šis grupas žanrs, citēju - "Industriāli gotiskais nākotnes rokmetāls". I mean, like, what the fucking fuck is that shit? Tā jau man šī skaldīšana žanros ir kaitinājusi vienmēr, ok var metālu iedalīt vēl sīkāk, jo saprotams heavy metālu nesajauksi ar trash metālu, un doom metālu nesajauksi ar power metālu, bet nu dalīšana tādos apakš-apakš-apakšžanros ir pilnīgs sūds! Kas vispār ellē ratā ir domāts rokmetāls ? Manā izpratnē ir vai nu roks, vai metāls, kura taisnē pa starpu ir, teiksim hardroks un hard n' heavy. Paklausījos šīs rindkopas galvenos varoņus draugos. Nu industriālais roks! Līdz metālam jūdzes. Atdzīstu ģitāristu. Tiešām atdzīstu, cik nu viņam tas pleķītis ir iedots, bet nu citējot biogrāfiju "...klīst arī runas par to, ka grupas ģitārists patiesībā nav tas par ko viņš uzdodas, bet gan labi nomaskējies SLASh...". Bet nu labi - lai jau perās, ir visādi gadījumi bijuši!

Enīvej, kas pa dienu bija iekrājies, to arī uzrakstīju! Cheers!
-pundurs.