Kāda dzestrā rītā es piecelšos.
Tādā agrā rītā..
Kad saule sāks tikai aust un debesis iekrāsosies sārtās svītrās.
Es uzvilkšu vieglas drēbes.
Savus matus es atraisīšu, tā lai pland un pakļaujas tam maigajam vējam.
Došos uz to pusi, kur man liksies siltāk un labāk.
Lai tas aukstums paliek man nopakaļ.
Es iešu,skriešu,no prieka lēkāsu,
dungošu meldijus,
Un manas acis staros.
Staros no apmierinājuma un bezrūpības..
Tajā dienā, es būšu bezrūpības karaliene.
Vai arī princese...
Kas to, pie velna,var zināt.
Tas viss tikai būs!