rozhinka
28 August 2008 @ 10:12 pm
 
Muļķīgs smaids.
Aizskustinošas frāzes un prāta neapzināšanās.
Pāris soļi, kas iegrimst sūnās un izspiež no tām pēdējo sulu.
Smagas alejas ar veciem, ķērpju apaugušiem ozoliem,
bišu pūžņiem un raupjiem oļiem.


Un mēs visi reiz iemācīsimies viens otru vairs nepazīt.
Tags:
 
 
ausīs dun: Yoko Kanno-Strangers